Viduszemes hronikas

SIM karte, ziniet, ir beigta. Manā īpašumā tā ir tieši 13 dienas. Aizgāju (viena pati!!!) uz veikalu, kur nopirku, sapratāmies bez vārdiem līdz brīdim, kad man sāka skaidrot, ko man darīt. No sākuma likās, ka kredīts beidzies, papildināja kredītu, bet, figu, zonas nav, datu nav, nekā nav. Palūdzu palīgā garāmgājējas (divas jaunas meitenes, kas angļu valodu rubīja tikai nedaudz labāk kā es ķīniešu) un skaidrs ir tas, ka man tagad uz lapiņas ir uzrakstīts, kur man jābrauc un kas man jādara, lai SIM karti salabotu. Šajā misijā gan vajadzēs palīdzību, jo uz lapiņas viss ir, TIEŠI TĀ, ķīniešu valodā, haha! Mana ķīniešu draudzene ir mājās ārpus Pekinas (un tā arī vajadzētu būt, jo ilgas brīvdienas), baltkrievu kolēģe ir slima (rīt, jo te jau ir deviņi vakarā, gan saņemšos un viņai palūgšu palīdzību, moš jau atveseļojusies) un savam asistentam es negribu prasīt palīdzību. Mana komunikācija ar pasauli ir atkarīga no WiFi labvēlības. Šīs universitātes tīkls ir tieši tik stabils kā RTU tīkls. Sarcasm intended.