Viduszemes hronikas

Nodarbības šeit sākas astoņos no rīta, kas ir pieci no rīta pēc Latvijas laika. Pārlēciens pa laika joslām vēl arvien ir jūtams un ir jokaina, planējoša sajūta.
Pirms nodarbības satiku savu asistentu, aizgājām uz nodarbību, kur mani sagaidīja 20 starojoši un smaidoši ķīniešu bērni. Viņiem ir 15 gadu. Izskatās jaunāki un tā kā mēs sākam no paša sākuma (lasīt: alfabēta), tad sajūta ir, ka vēl mazāki. Tiesa, ārkārtīgi jauki un paklausīgi, un pieklājīgi. Neesmu sen ne ar vienu 15gadnieku Latvijā kontaktējusies, bet pēc manas bijušās klases audzinātājas stāstiem tēvzemē šī situācija krasi atšķiras. 2 stundu (ja precīzāk, tad 50 + 50 minūtes) laikā iemācījāmies pirmos 10 alfabēta burtus. Šķiet, ka būs ok, tikai jāizdomā, kā šo procesu padarīt dažādu, jo vienmuļībā viss sāk besīt un tas nav vajadzīgs jaunu valodu mācoties nu nemaz. Turklāt tik atšķirīgu. Jebkurā gadījumā - pirmā nodarbība pagāja forši un mierīgi, bērni vēlējās sev latviskus vārdus (jo tā viņi dara - ja zina angļu valodu, tad viņiem parasti ir angliski vārdi, ja krievu - tad krieviski vārdi, ja latviešu - latviski; papildus viņu īstajiem ķīniskajiem vārdiem, protams). Interesanti, īsāk sakot.
Pēc nodarbības sazinājos ar Chen, viņa mani pavadīja misijā "lielveikals nr. 2", kas beidzās ļoti labi. Tūlīt jau būs viss sapirkts un neko īsti nevajadzēs, pat matu krāsu dabūju (mani sajūsmina matu krāsas kastītē esošo pričendāļu skaits - krāsa, krāsas attīstītājs, cimdi, tāds kā apmetnis ap pleciem, ausu sargi, pēc krāsošanas kopjošs šampūns un pēc krāsošanas kopjošs balzams), bet gribu savējo no Latvijas, loģiski. Attiecībā uz to, ko lieku uz sejas vai smērēju matos esmu ļoti konservatīva. Pēc lielveikala paēdu pusdienas - vārītas nūdeles ar olu, gurķi un tomātu. Skan dīvaini, bet ārkārtīgi garšīgi, it īpaši ņemot vērā, ka man gaļa nav ļoti svarīga un vakar bija +27 grādi.
Pēc pusdienām man piedāvāja doties uz Pekinas centru apskatīt kaut ko no tūristu galamērķiem (viszināmākos ne, tiem gaidīšu brāli :)) un ar metro devāmies ceļā. Līdz metro (šoreiz braucām pa citu līniju) braucām ar rikšu, kas arī bija interesanti. Metro mani jau vairs nebaida, kas ir pašai liels atvieglojums, jo līdz šim tas vienmēr ir licies kaut kāds nezināms un mistisks zvērs, bet viss ir tīrs, kārtīgs (varbūt nereti nolietots), apsargāts (neizlaižot somu cauri rentgena aparātam metro netikt), visur ir norādes gan ķīniešu, gan angļu valodā, paziņojumi arī abās valodās, tajos tiek īpaši pieteikts, ka pasažieri, kuri grib pārsēsties uz to un to līniju, lūdzu, gatavojieties, virs katrām durvīm ir tablo, kurā var redzēt, kur atrodies, kas nākamā stacija utt. Ļoti labs pārvietošanās līdzeklis, it sevišķi šeit.
Izstaigājām tirdzniecības kvartālu - daudz uzkodu iepirkšanas punktu (šeit varot nopirkt ēdmaņas no visiem Ķīnas nostūriem), daudz suvenīru veikalu, starbucks, par kuru Chen ļoti brīnījās, ka Latvijā tāda nav, ļoti skaisti divi ezeri (atradu ūdeni Pekinā, jē, jē, jē) un ejot atpakaļ uz metro betona džungļi. Uz savas ādas izbaudīju, ko nozīmē metro centrā un pīķa stundā, sajūta bija, ka kaut kas salūzīs iekšā, bet viss kārtībā, nekas nenotika. Uz sastrēgumstundas laiku viņiem pie metro durvīm dežurē speciāli darbinieki, lai neviens netiktu ievērts durvīs. Rīgas piebāztais sabiedriskais transports salīdzinājumā nervozi pīpē stūrī.
Pēc šī piedzīvojuma kājas locījās uz otru pusi un saule jau bija norietējusi, tāpēc devāmies katra uz savām mājām, es laimīgi izkāpu no apaviem, izmazgāju matus un lādēju skaipu, kurš tieši vakar bija izdomājis nedarboties kārtīgi. Sameklēju bērniem izvēlei latviski skanošus vārdus un iesāku prezentāciju par Latviju, ko šodien vajadzētu pabeigt, bet slinkums.