Sāksim ar to, ka man ir bail lidot. Kur nu vēl vienai pašai. Kur nu vēl ar pārsēšanos citas valsts lidostā. Tiesa, tas viss nav tik stresaini, ja ir apmēram izpētīti virzieni, ja ievēro virzienu norādes lidostā, visam seko līdz UN zina krievu valodu. Jā, mana pārsēšanās bija Maskavā un lidoju ar Krievijas aviokompāniju, bet ir tomēr labāka sajūta kaut ko saprast. Atšķirībā no Pekinas, kur visi runā ķīniski un es tikpat labi varētu būt uz mēness, nevis citā valstī.
Bet par visu pēc kārtas.
Pirmā diena 16/17.09.Atvadījos lidostā, gandrīz apraudājos, dabūju meklēt otru iekāpšanas talonu, jo man pasē tikai Ķīnas vīza, Krievijas vīzas nav, iekāpu lidmašīnā, lidmašīnai paceļoties apraudājos pa īstam, konstatēju, ka salvešu līdzi nav, labi, ka ir plāna šalle. :D
Divdesmit minūtes pirms noteiktā laika nolaidāmies Šeremetjeva lidostā Maskavā - iekšējais bērns skaļi gavilēja par skaisto skatu un daudzajām gaismiņām. Izgāju cauri kārtējām pārbaudēm, sameklēju 50. geitu, no kura paredzēta izlidošana Pekinas reisam. Sagaidīju reisu, iekāpu, iekārtojos savā vietā pie loga. Beidzot noskatījos
Nightcrawler un sāku skatīties Hobitu, jo Tolkīns.. :) Lidojums bija mierīgs, ja atskaita pacelšanos un nolaišanos, jo tā visa grozīšanās un manevrēšana man uzdzen sliktu dūšu un galvassāpes. Pēc Latvijas laika ap pieciem no rīta izkāpu Pekinas lidostā.
Pekinā sagaidīja ļoti pelēkas debesis un visnotaļ liels siltums. Mani sagaidīja ar mazu lapiņu, kas ir puse no A5 formāta, uz kura ar pildspalvu uzrakstīts mans vārds. Cik dīvaini, ka es uzreiz nepamanīju, vai ne? Kad es tur panikā ar smagajiem koferiem vazājos šurpu un turpu, pienāca kāds ķīniešu vīrietis, iedeva man telefonu un piezvanīju uz universitāti, lai noskaidrotu, kas notiek. Tad mani sameklēja meitene, kurai bija mani jāsagaida ar to nolāpīto mazo lapiņu rokā. Aizveda mani uz universitāti, iekārtoja ārzemju ekspertu mājā (pirmais šoks - recepcijā nerunā angliski NEMAZ, starp citu, te gandrīz nekur neviens nerunā angliski, hahahaha), parādīja
dzīvokli (otrais šoks - nekā, izņemot mēbeles un tik ļoti noderīgu lietu kā TV, nav), izkaroju sev internetu un man pasūtīja ūdeni, pateica, ka rītdien jāiet parunāties par dokumentiem utt utjp..un viss. Aizgāja prom. Labi, ka iedeva kāda latviešu studenta kontaktus šeit (viņš man paziņoja, ka būšot mans asistents, par ko man, protams, pirmā dzirdēšana). Tad nu viņš man palīdzēja tikt pie naudas un dažām pirmās nepieciešamības precēm. mājās izmetu visu no koferiem uz gultas, konstatēju, ka viss ir saburzīts līdz nepazīšanai. paēdu kaut ko, ko varēju saprast vietējā veikalā (brokastu pārslas, pienu, maizi, sieru un zemesriekstu sviestu). Pirmās dienas vakarā vissirslikti.com un gribu uz mājām tik ļoti, ka esmu ar mieru visu pasūtīt trīs mājas tālāk un lidot ar pirmo reisu uz mājām.
Otrā diena 18.09.
Piecēlos vēlu (12os pēc šejienes laika, 7os pēc Latvijas), paēdu, pārlasīju līgumu, sarakstīju veselu kaudzi ar jautājumiem, lai man uz tiem kāds atbild. Aizgāju uz to ārzemju sadarbības un apmaiņas ofisu, dabūju atbildes uz visiem jautājumiem un man beidzot piekomandēja ķīniešu valodā runājošu palīgu - ķīniešu meiteni, kura šeit studē krievu valodu, līdz ar ko runā krieviski. Tad nu tiku pie telefona numura, konta numura un maksājumu kartes. Tagad tikai jāgaida pirmā alga un atmaksa par aviobiļeti, citādi pirmās dienas ir vieni vienīgi izdevumi. Meitene (lūdza viņu saukt par Chen) ļoti jauka - palīdzēja visu ko sapirkties, paēdām vakariņas, pastaigājām pa universitātes pilsētiņu un vēl nedaudz apkārt, iedeva kontaktus baltkrievu meitenei, kura te ir jau otro gadu un māca krievu valodu - viņa dzīvo tieši virs manis, sarunājām nākamajā dienā satikties. Chen teica noteikti viņai prasīt palīdzību, ja rodas tāda vajadzība, kas ir ļoti patīkami, nav tik vājprātīgas vientulības sajūtas. Otrās dienas vakarā vēl arvien gribu uz mājām, bet nav tik traģiski kā pirmajā vakarā.
Trešā diena 19.09. Diena vēl nav beigusies, ja nu kas. Šodien satiku baltkrievu meiteni (kolēģi) Marinu, aizgājām pusdienās, pastaigājām apkārt, vakarā laikam dosimies dejot (es gan vairāk gribu tieši paskatīties, kā tur tikt ar metro un kā izskatās tālāk no universitātes, tuvāk centram) latīņamerikas dejas (viņa tik tikko sākusi mācīties, bet es salsu jau tā kā puslīdz zinu, bačatu esmu dejojusi un kizombu arī esmu mācījusies). Redzēsim, kas un kā būs.
Abas meitenes man teica, ka esmu ļoti drosmīga braukt uz Ķīnu bez valodas zināšanām. Drosmīga? Nu.. Drīzāk ar galvu nedraudzējos. :D
