![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
In case you were wondering, šādi un šādi izskatās 231 vienība gaisa piesārņojuma. Izbaudīju uz savas ādas kārtējo reizi, bet vismaz sim karte salabota. Maksājis gan man tas ir aptuveni 60 eiro, velna milti, bet nu neko. Starp citu, iemesls, kāpēc karte gļukoja un salūza - man ir LV telefons, man ieteica nopirkt jaunu šeit Ķīnā. :D Varētu jau to izdarīt, bet neticu, ka atgriežoties Latvijā nebūs tieši tāda pati situācija ar Latvijas sim karti. Nē, paldies. Ja nu vienīgi būtu kāds lēts, smuks Ķīnas ražojums vietējam tirgum, ko bez skumjām varētu pēc tam vienkārši paņemt līdzi kā suvenīru.
Šādi izskatās Pekinas pīle Pekinā. Ļoti ilgi (ja precīzāk - kopš pirmo reizi ieraudzīju šo ēdienu Gan Bei ēdienkartē) gribējās pamēģināt, bet iekšējais žīds vienmēr aizspieda maku ciet un lika izvēlēties kaut ko citu. Tad nu, kad Marina mani uzaicināja pievienoties viņai un viņas draudzenei uz Pekinas pīles vakariņām, priecīgi sasitu plaukstiņas, izgludināju blūzīti, laicīgi sagatavoju materiālus nākamajai dienai un gaidīju vakaru. Vakars bija jauks un silts un tieši Mid-autumn festival datums, kad visi priecīgi, ēd mooncakes (ahh, tās man ļoti pietrūks mājās), plivinās ar Ķīnas karodziņiem (man arī tāds ir, jeej) un piepilda Pekinu. No mājām/universitātes izbraucām gaismā, izlienot no metro centrā pie Thananmeņa laukuma jau tumsa, viss izgaismots, laukums norobežots, lai tiktu klāt jāiziet drošības pārbaude (jāizlaiž soma cauri rentgenam tāpat kā metro) un tikai tad var aiz nožogojuma blisināties uz izgaismoto laukumu. Ja nebūtu jāgaida Marinas čehu draudzene, būtu iztikušas bez laukuma, bet es nepretojos nevienai iespējai kaut ko apskatīt. :) Tālāk gājām un Qianmen iepirkšanās ielu/kvartālu, kuram pa vidu kursē vienīgais tramvajs Pekinā. Bildes man šobrīd vēl nav, jo bija tumšs un viss ir izplūdis. Parīt manas skolnieces mani ved ekskursijā uz šo pašu vietu pa dienu, tā ka ceru noķert tramvaju procesā un visas skaistās ēkas pilnā krāšņumā. Un, rekur, viens laimīgs tūristiņš ar Ķīnas Tautas Republikas karodziņu rokā.
Tatad, Pekinas pīle. Kā jau redzams no pirmā attēla kaut kur augstāk, tā ir pīle trīs dažādos veidos - ar kraukšķīgu ādu, bez ādas un tikai āda. Paņem plāno pankūku, uz tās uzliek mērcē (lasīju, ka laikam plūmju mērce, bija garšīga, tāpēc vienalga) izvēlēto gabaliņu, pieliek klāt sīpolus un gurķus (garenajā trauciņā no trim daļām redzami), satin rullītī un ēd. Sejas izteiksme manas blakussēdētājas sejā ir nevis šausmas par garšu, bet nogurums no bakstīšanās ar kociņiem, jo tovakar irbulīši negribēja klausīt ne mani, ne viņu. :D Pīles kraukšķīgo ādu, starp citu, paredzēts ēst ar cukuru. Mans kunģis šausmās sarāvās to uzzinot, bet jānomēģina bija - ēst var, bet vismaz 20 reizes par treknu. Tas viss kopā ir ļoti garšīgi, interesanti, jo kā pieaugušajam ir dota oficiāla atļauja spēlēties ar ēdienu un salikt to tādas kombinācijās, kādās vēlos, cenas ziņā arī ir visnotaļ ciešami, jo par visu, kas mums uz galda - trīs veidu pīle, divu veidu dārzeņi, divas pankūku partijas un divi trauciņi ar mērci un piedevām, un zaļā tēja (šeit pat jasmīnu tēja garšo normāli) katra samaksājām aptuveni 14 eiras. Ēst negribējās vēl nākamās dienas vakarā, un nākamajā dienā pārtiku no āboliem un ūdens, jo kuņģis bija apvainojies.
Runājot par ēdienu un spēlēšanos ar ēdienu, aizvakardienas pusdienas bija pierādījums, ka tā ir diezgan izplatīta lietā Ķīnā. Marina mani aizveda uz kārtējo lielveikalu, kurā ir dabūjamas importa preces - tāda eksotika kā olīveļļa, olīvas, normāls siers, sviests, krējums un maize, kas tumšās ciabattas krāsā (reāls retums, jo te visas ir amerikāņu baltmaizes - viena par otru saldākas), bet iet veikalā izsalkušām nav prāta darbs, tāpēc pirms tam paēdām pusdienas. No sākuma atnes lielu bļodu ar vārošu buljonu (viens liellopu, otrs ar tomātiem), mazu bļodiņu ar liellopu gaļu un paplātīti ar visvisādām sastāvdaļām, paplātes un bļodiņas saturs viens pēc otra jāiegāž verdošajā buljonā un jāsamaisa, kamēr tie sagatavojas, un tas notiek dažu sekunžu laikā, jo buljons ir tiešām karsts. Pēc tam ņem kausiņu un irbulīšus un tik ēd nost. Ļoti darbietilpīgs process (pamēģiniet ar irbulīšiem ēst makaronus), viss šļakstās, bet, par laimi, Ķīnā ir atļauts strēbt un sūkt makaronus skaļi. :D Uz šādām ēšanām gan ir jādodas melnās drēbēs, jo manas zaļās bikses apzīmogojās ar treknu traipu, kuru izdevās izmazgāt vien ar otro reizi, bet tas esot pavisam normāli. Iekšējais perfekcionists īd, bet ko nu padarīsi. Izēst milzīgo bļodu nevienai no mums nebija pa spēkam, bet tiiiiik garšīgi. Vairāk par reizi nedēļā tādu izēšanos gan nevar taisīt - figūra to man nepiedos. Kuņģis arī ne - par treknu arī šis paēdiens.
Šādi izskatās Pekinas pīle Pekinā. Ļoti ilgi (ja precīzāk - kopš pirmo reizi ieraudzīju šo ēdienu Gan Bei ēdienkartē) gribējās pamēģināt, bet iekšējais žīds vienmēr aizspieda maku ciet un lika izvēlēties kaut ko citu. Tad nu, kad Marina mani uzaicināja pievienoties viņai un viņas draudzenei uz Pekinas pīles vakariņām, priecīgi sasitu plaukstiņas, izgludināju blūzīti, laicīgi sagatavoju materiālus nākamajai dienai un gaidīju vakaru. Vakars bija jauks un silts un tieši Mid-autumn festival datums, kad visi priecīgi, ēd mooncakes (ahh, tās man ļoti pietrūks mājās), plivinās ar Ķīnas karodziņiem (man arī tāds ir, jeej) un piepilda Pekinu. No mājām/universitātes izbraucām gaismā, izlienot no metro centrā pie Thananmeņa laukuma jau tumsa, viss izgaismots, laukums norobežots, lai tiktu klāt jāiziet drošības pārbaude (jāizlaiž soma cauri rentgenam tāpat kā metro) un tikai tad var aiz nožogojuma blisināties uz izgaismoto laukumu. Ja nebūtu jāgaida Marinas čehu draudzene, būtu iztikušas bez laukuma, bet es nepretojos nevienai iespējai kaut ko apskatīt. :) Tālāk gājām un Qianmen iepirkšanās ielu/kvartālu, kuram pa vidu kursē vienīgais tramvajs Pekinā. Bildes man šobrīd vēl nav, jo bija tumšs un viss ir izplūdis. Parīt manas skolnieces mani ved ekskursijā uz šo pašu vietu pa dienu, tā ka ceru noķert tramvaju procesā un visas skaistās ēkas pilnā krāšņumā. Un, rekur, viens laimīgs tūristiņš ar Ķīnas Tautas Republikas karodziņu rokā.
Tatad, Pekinas pīle. Kā jau redzams no pirmā attēla kaut kur augstāk, tā ir pīle trīs dažādos veidos - ar kraukšķīgu ādu, bez ādas un tikai āda. Paņem plāno pankūku, uz tās uzliek mērcē (lasīju, ka laikam plūmju mērce, bija garšīga, tāpēc vienalga) izvēlēto gabaliņu, pieliek klāt sīpolus un gurķus (garenajā trauciņā no trim daļām redzami), satin rullītī un ēd. Sejas izteiksme manas blakussēdētājas sejā ir nevis šausmas par garšu, bet nogurums no bakstīšanās ar kociņiem, jo tovakar irbulīši negribēja klausīt ne mani, ne viņu. :D Pīles kraukšķīgo ādu, starp citu, paredzēts ēst ar cukuru. Mans kunģis šausmās sarāvās to uzzinot, bet jānomēģina bija - ēst var, bet vismaz 20 reizes par treknu. Tas viss kopā ir ļoti garšīgi, interesanti, jo kā pieaugušajam ir dota oficiāla atļauja spēlēties ar ēdienu un salikt to tādas kombinācijās, kādās vēlos, cenas ziņā arī ir visnotaļ ciešami, jo par visu, kas mums uz galda - trīs veidu pīle, divu veidu dārzeņi, divas pankūku partijas un divi trauciņi ar mērci un piedevām, un zaļā tēja (šeit pat jasmīnu tēja garšo normāli) katra samaksājām aptuveni 14 eiras. Ēst negribējās vēl nākamās dienas vakarā, un nākamajā dienā pārtiku no āboliem un ūdens, jo kuņģis bija apvainojies.
Runājot par ēdienu un spēlēšanos ar ēdienu, aizvakardienas pusdienas bija pierādījums, ka tā ir diezgan izplatīta lietā Ķīnā. Marina mani aizveda uz kārtējo lielveikalu, kurā ir dabūjamas importa preces - tāda eksotika kā olīveļļa, olīvas, normāls siers, sviests, krējums un maize, kas tumšās ciabattas krāsā (reāls retums, jo te visas ir amerikāņu baltmaizes - viena par otru saldākas), bet iet veikalā izsalkušām nav prāta darbs, tāpēc pirms tam paēdām pusdienas. No sākuma atnes lielu bļodu ar vārošu buljonu (viens liellopu, otrs ar tomātiem), mazu bļodiņu ar liellopu gaļu un paplātīti ar visvisādām sastāvdaļām, paplātes un bļodiņas saturs viens pēc otra jāiegāž verdošajā buljonā un jāsamaisa, kamēr tie sagatavojas, un tas notiek dažu sekunžu laikā, jo buljons ir tiešām karsts. Pēc tam ņem kausiņu un irbulīšus un tik ēd nost. Ļoti darbietilpīgs process (pamēģiniet ar irbulīšiem ēst makaronus), viss šļakstās, bet, par laimi, Ķīnā ir atļauts strēbt un sūkt makaronus skaļi. :D Uz šādām ēšanām gan ir jādodas melnās drēbēs, jo manas zaļās bikses apzīmogojās ar treknu traipu, kuru izdevās izmazgāt vien ar otro reizi, bet tas esot pavisam normāli. Iekšējais perfekcionists īd, bet ko nu padarīsi. Izēst milzīgo bļodu nevienai no mums nebija pa spēkam, bet tiiiiik garšīgi. Vairāk par reizi nedēļā tādu izēšanos gan nevar taisīt - figūra to man nepiedos. Kuņģis arī ne - par treknu arī šis paēdiens.
