Viduszemes hronikas

Smieklīgi, ka dienā, kad no rīta birojs atsūta WeChatā (kurā - tāpat kā citos soc.portālos - man ir profila bilde no mentālās medmāsiņas helovīniem) 6 punktus, kā skolotājiem jāuzvedas (hahaha), no kuriem pirmais ir būt par skolēnu role model, es sagriežu roku tā, ka plāksteri nelīdz un roka jāaptin ar saiti (avokado pretojās, un es esmu apburoši neveikla). Komplektā ar iepriekšējā vakarā melni nolakotajiem nagiem un melnu apģērbu (bet svārki bija ar baltām spārītēm, tā ka nav tik traki) noteikti izskatās ļoti iedvesmojoši.
Turklāt The School of Non-common Sense, kā mēs sevi esam nokristījušas, šodien izdomāja pasēdēt blakus universitātes teritorijai esošajā kafejnīcbārā, jo poļu kolēģei stulba diena (bet mēs savējos nelaimē nepametam), viss besī (īpašības vārdu un lietvārdu galotņu nesaskaņošana mani iedzīs izmisumā arī šajā semestrī) un slinkums taisīt vakariņas arīdzan. Atgriezāmies sakarīgā laikā, bet kārtējo reizi ķiķinot un runājot muļķības, un ejot garām skolēnu kojām, protams, ieraudzījām savus skolēnus un viņi mūs. Ja ar to vēl nepietiek, kolēģei rokā dēla zvaigžņu karu simbolikas spēļu automāts. Lūk, kā jābūt role model!