atstāt bērnus aiz sevis?! no, no, no! nekāda atstāšana. tas nav nekāds sasniegums, manuprāt tas pat nav piepildījums - bērni. to audzināšana, būšana līdzās, atbalsts un mīlestība gan varbūt. tas nav mans nopelns, ka viņi ir un ir tādi, kādi nu ir (vai būs). man ir tas gods, laime un iespēja piedalīties viņu dzīves un personības veidošanā. viņi man nepieder, tādēļ viņu pienākums nav apliecināt manu dzīvi jel kādā veidā, piepildot manus sapņus vai piedodot jēgu manai esībai. viņi var dzīvot savu dzīvi un ļaut savukārt tādu dzīvot arī saviem bērniem. tas tad arī ir labākais apliecinājums, ka mana dzīve ir bijusi pilnvērtīga un ka dzīvot ir vērts.