Man atkal nereti gadās, ka kāda lieta savu vērtību zaudē tieši tajā brīdī, kad tā beidzot ir iegādāta. kamēr staigā tai garām un bezcerīgi uz to noskaties, tikmēr ir tā sajūta, ka tas ir kaut kā vērts, kaut kas (pagaidām) nesasniedzams un neiegūstams... bet, kad esi to dabūjis, staigā atkal tādām pašām lietām garām un piefiksē (vai visticamāk pat nepiefiksē), ka tās vairs neredzi (izņemot gadījumus, ka bērna priekā stāsti kādai(-am) paziņai(-am)- "Re, man arī šitāds ir!"
Bet tas, ka atmaksājas, ir ok. Tā ir laikam viena no retajām lietām, kura ir ok tāpēc, ka tai jābūt ok :))