Zini... Pēc šitā gadījuma, īpaši pēc bērēm, atmiņas par kurām vien sauc asaru, dzīve vienkārši pieprasa meklēt dzives jēgu un skaidrojumu pasaulei, norisēm tajā. Patlaban, man nav nekādas skaidrības par neko. Un zini, ir grūti tā dzīvot.

Manā apziņā nespēj ievietoties doma, ka visām pasaules traģēdijām nav jēgas, nav motivācijas. Un es izmisīgi un, iespējams, naivi līdz nelabumam skrāpējoties, gribu visam piesiet skaistu jēgu. Savādāk nevaru. Ir tik grūti, tik bail... Kā sadzīvot?

Diemžēl šis raksts - Vitas traģēdija - bija tas, kurš parastas burtu slejas pārvērta smeldzē. Un tad, kad tas vēl notiek paralēli citiem pietiekoši eksistenciāli traģiskiem notikumiem, paliek pavisam grūti.

Nezinu.