ja godīgi, tad toreiz to sakot, mani vadīja personīgās ambīcijas, spīts, bailes pazaudēt jumtu virs galvas, izmisīga vēlme izrauties no vidusmēra, pierādīt sev un citiem, ka es varu (nezin kapēc man tas likās liels sasniegums), daudz pārākā mērā nekā cilvēkmīlestība vai vēlme kļūt par citu glābēju. Tagad es tā nesaku. Pa mākoņiem? nu kā.. lidojam. bizbizmārītes vienmēr ir tuvāk Viņam, nekā prezidenti. :)