Esmu diezgan skumja. Es nezinu kāpēc jānāk skumjām.
Sāk trūkt kāds blakus, tas siltumiņš un mīļums no rīta pamostoties blakus. Ir tā mazliet garlaicīgi. Jāpameklē kas apkārt, bet nu tie boyfriendi ir tik random lieta. Apbrīnoju cilvēkus, kas negrib nevienu blakus.
Pirms kāda laika satiku savu bijušo draugu, kurš atkal aizmirsa pajautāt kā man iet un kā es jūtos. Tik ļoti gribēja mani satikt. Bet sapratu, ka tur borderlines. Palasīju internetā, visa tā uzvedības dīvainība sakrita. Vienu dienu atzīstas kvēlākajā mīlā un nākamajā tā itkā nekas nebūtu noticis, nedomājot vairs par mani un viss cauri. Tik īpatnēji, ka vienīgā lieta ko gribēja no manis bija pamocīt ar tekstiņiem, jauki.
Andrejsalā lecām ūdenī no tā kuģa, tas bija aizraujoši. Vispār jau enerģija rodas darot vis kaut ko.
Mazliet gaidu, kad mans čoms oktobrī pārvāksies uz Antverpeni. Un tad laidīšu ciemos. Brauksim uz Amsterdamu.