Mazliet sajūta, ka esmu bedrē no kuras nu nekādīgi netieku ārā, esmu iesprūdusi un īsti nekas nemainās.
Ir šie mērķi, bet netuvojos, jo sajūta kā haosā, neizdodas sakārtot lietas un nevaru novērot kā virzos uz priekšu. Vai tiešām ir vajadzīga pieņemšana.
Es dzīvoju ar meiteni, kurai nav emociju un kura ir tik noslēgta, ka no viņas neko nevar izspiest ārā, un sāku justies pārāk emocionāla. Un ar čali, kurš ir ļoti emocionāls, bet no kura neko nevar saprast un rēķināties. Mans bijušais draugs uzrakstīja, lai palielītos, ka nopircis dzīvokli un tā arī nepajautāja kā man iet. Un patreizējais boyfriends rudenī brauks pavisam prom uz Beļģiju. Par to vēl būtu mazāk domu, ja darbā kāds klausītos ko es saku, nevis visu laiku pretargumentētu. Un katru nedēļu šīs paniskās bailes braukt uz vecāku dāču, kur būs jāklausās, par to kas ir normāls, kas nenormāls, ka neko nedrīkstu. Bet es izvēlos pieņemšanu/bailes, jo vasarā ir tikai 92 dienas un gribu pavadīt viņas sēžot zaļumos. Un tad pierastā lieta, kad stāstot savas sajūtas būtu - "nu uztver to visu vieglāk," "tu pārspīlē", "tu nepareizi domā", kur vajadzētu būt "man ļoti žēl, ka tā jūties."
Laikam neko no visa šī pagaidām nevar izmainīt un jāpagaida, kad pāries. Parasti jau pāriet. Vissliktākais ir sākt rīkoties un mēģināt kontrolēt, vienkārši jāpadzīvo šādā samuļļātā periodā un jānogaida.