Vakarā sēžu CoffeInnā un konspektēju materiālus. Pie blakusgaldiņa atnāk ārzemju jaunieši ap 20 gadu veci.
Protams, visa saruna ir par seksu un attiecībām, sāku meklēt austiņas, bet nebija līdzi. Jaunā dāma runāja par to,
ka viņai nav jūtu, un nespēj būt pārāk ilgi ar nevienu kopā. Čalis bija mazliet piezemētāks un vēlējās sev kādu blakus.
Abi jaunieši bija tik pārliecināti par sevi un to ko saka. Viņiem ir drošs skats uz nākotni un tāpēc pilnīga brīvība un
kontrole pār savu dzīvi. Es atminos sevi, kad man bija 19, mani neviens nespēja apturēt, es vienkārši maucu uz priekšu.
Nesaprotu, kur tā drošība pazuda pie tricāra. Visas tās mīlestības pieredzes un Austrumeiropas Spartas pieredze darbā, tomēr ārkārtīgi nomācoši.
Manā 30gadnieku sabiedrībā viss sastāv no ilgām un nedrošības par nākotni un nezināšanas, kas jādara tālāk un, kas
notiek ar mani pašu. Nu tur bija saruna, kad es apprecēšos..., kad man būs bērni… Es jau kādu laiku dzīvoju šajā
nākotnē, kura likās man būs, bet nekas no šīs fantāzijas man nepieder. Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ šī saruna
deva, kaut kādu spērienu ārā no mana burbuļa, kurā es visulaiku uzturos.