Raudāt ar asinīm....
Tas prieks ir pagājis.Un es atkal atduros raudot pie sevis. Es raudu asaras, kas mani mierina..... Tās mani saprot un grib lai tās noslauka, bet es nespēj upacelt roku un darīt tām pāri, tās ir daļa no manis... Tās ir tās, kas ar laiku darīs mani stipru......

Kādēļ kliegt un pretoties? Lai ir, lai tās līst pār maniem vaigiem.... Lai es redzu, ka neesmu vienaldzīga tām.....

arbūt kādreiz uz atvadām es tās atstāšu pagātnē, bet šobŗid nē......
tikai ne tagad...
Vēl nē.....