esmu ahujā, mana seja ir dīvaina, mani nekas neapmierina, esmu sajūsmā, bet neesmu gulējusi diennakti, braukšu rītā ar vilcienu uz savu mīļāko mežu pabļaut ārā kašķi un tad apkurīties un paraut bālo un izvemties jūrā
es gribētu būt normāla hot babe, bet, ko gan cerēji, liktenis piespēlējis to, ko piespēlējis, tāpēc nav, ko diži apcerēt
hz

es šajā dzīves posmā gribu tikai dejot un sapņot par russian boys

comfort ēdiens, comfort televīzija, comfort hūdijs
tajā pašā laikā gribētos būt pienā

pēdējā laikā pirms miega regulāri paņemu melatonīnu, un no tā mani sapņi ir tik intensīvi, ka es visu dienu pavadu, cenšoties atkopties no tiem fakapiem un ārprāta
varu ieteikt, ja ir problēmas ar miegu, tagad aizmiegu kādas pusstundas laikā iepriekšējo 3 vietā. ā, nu, vienīgais tradeoffs ir tas, ka tas veicina melanomas rašanos.

visa dzīve ir kaut kā gaidīšana un tad atkopšanās no tā
kaut kas bišķīt, bet nemitīgi grauž un sreso ārā. pirms tam nevarēju sagaidīt, kad varēšu atbraukt, bet hometowna apmeklējums uzdzina sāpi, es varbūt kaut ko pārpratu, bet sajutos padzīta un negaidīta. hz, pilnmēness?

rītā dabūšu atpakaļ ID karti, es pat negāju pieteikt tās pazaudēšanas faktu PMLP

šodien daudz raudāju, ejot no omes mājām uz mājām, jo mamma zvanīja un prasīja, vai palikšu pa nakti, jo es vienmēr vēlu eju gulēt, kaķis pamostas un sāk bļaut, līdz ar ko pamostas mamma un vairs nevar aizmigt un visi ir dusmīgi. tad es nospriedu: "Ak tā!! Neviens mani negrib!" un gāju cauri sniegošai pilsētai, spiežot ārā asaras un pa laikam slēpjot saviebtu seju zem lietussarga. tad es raudāju pa ceļam uz vilcienu un vēl vagonā. patiesībā man patika un bija labi mazs detoxiņš.
tas šausmīgais suicidālais moods noteikti no athoda, bet es varu pati pabakstīt sev nervus ar to reālo situāciju- tevi neviens nekur negaida, vecajās mājās tu visiem tikai traucē, bet Rīgā nav neviena, kas tevi sagaidītu. nu, tur, kur es dzīvoju. vismaz šeit ir mans kompītis, es jūtos lielākoties komfortabli, bet tāpat kaut kas nav labi. es nezinu, uz cik ilgu laiku ir kaut kur jāaizbrauc, lai es sajustu, ka mani sagaida. varbūt vienkārši sapratu, ka nav vairs tās komfortablās vietiņas man pasaulē un esmu apvainojusies par to, ka ir vientuļi galu galā.

beigt slēpt savu slikto gaumi aiz ironijas

labi apzināties, ka varu būt arī flegmiņā, paēst beidzot siltu ēdienu un negribēt pīpēt

un ka ir saplānota visa nākamā nedēļa, kurā lielāko daļu nosaki pats

BET varētu darīt vēl vairāk

uzinstalēt normālu security kompim
nopirkt/atrast pilna auguma spoguli
pamācīties taisīt mūziku
dabūt īstu darbu
uztaisīt izstādi
sākt skriet
nebeigt skriet
izlasīt kādu grāmatu

pakāsu id karti un sajutos kā nometusi 5 gadus, tāpēc mani māc pusaudžu problēmas, kuras savulaik neizdzīvoju, jo biju pārāk aizņemta ar neēšanu un izlikšanos, ka man baigi interesē gudras grāmatas

es jūtos reizē superīgi un reizē briesmīgi, bet drīzāk labi, tikai man vajadzīgs skats no malas, jo man visu laiku ir dīvaini. ķipa tagad baigi krutā jūtos? man ir kauns atzīt sev, kāda ir mana motivācija pēdējā laika dzīvesstilam. es nevaru saprast, vai es cenšos iespaidot sevi vai kādu citu (visus?), ja godīgi, nebeidzu sevi pārsteigt. esmu uz dirsas pēc katras iziešanas sabiedrībā. es nevaru saprast, vai esmu atbrīvota vai arī konvulsīvi uzvemju savu personību nabaga cilvēkiem. katrā ziņā, man liekas, ka manā uzvedībā ir kaut kas tāds spazmatisks. es izdarīšu vai pateikšu kaut ko super brašu un veiklu, un tad kaut ko aplami apkaunojošu. visu laiku apspēlēju sevi.

rīgā ir tik daudz foršu cilvēku, un tad tu satiec vēl foršus cilvēkus, tad tu domā, bāc, wtf, un ir vēl forši cilvēki, un viņi visi ir pelnījuši vienlīdzīgu uzmanību. kad liekas, ka viss, liekas, ka tagad jau visi ir redzēti, parādās vēl! un tad paliek slikti, jo visu mūžu tā kā skaitījies introverts, bet tagad vienkārši intensīvi socializējies un izlien no savas galvas, lai paskatītos uz citiem cilvēkiem. man, protams, glaimo tas, ka mani sāk atpazīt random cilvēki, bet es baidos, ka man vai nu sakāps galvā vai arī sajukšu bišķi prātā. un es pārgurstu no tā tik ļoti, ka baidos kļūt neiecietīga un pazaudēt empātiju, jo tā, man liekas, ir mana lielākā dāvana sev un pasaulei.
ja tas ir vien Rīgā, iedomājies, cik Latvijā ir foršu cilvēku? visā pasaulē? dir-sā. nojūgties var. arī, kas tad īsti man skaitās forši cilvēki? nu, čilotāji, jautri, spēj negulēt, inčīgi izskatās,
bet tad es paskatos, kāds ir pēdējā laika visizplatītākais cilvēku mērķis ar mani sazināties, un paliek bišķi skumji ap sirdi. bet otrs mērķis gan ir labs un viena no manām dzīves jēgām.

pēkšņi atcerējos, ka savulaik neēdu jogurtu, kuram tauku saturs ir augstāks par 2% un, klusumā sēžot virtuvē ar mazo brāli, kurš ēda cepumus, pēkšņi iebļāvos: "ES IENĪSTU ĒDIENU!"
vēl breakdownu pār vārītiem puķkāpostiem, jo tie bija apcepti ar olu. ar olu!!

tie tik bija laiki