kad es teicu, ka gribu būt hot, es nelūdzu temperatūru
un pirmo reizi biju pie jūras ziemā. jūrā iesoļoja vīrietis vienās peldbiksēs balta sunīša pavadībā
principā jau aukstums ir tikai galvā

šodien visu laiku liekas, ka ir temperatūra, bet nē, veselīgi 36.5.
dažkārt nogurdina
sāku ienīst sevi par to,
ka
viņa pazīst viņu, kas pazīst to un tas pazīst to un tie arī tusē kopā citreiz, un tad vēl dažkārt parādās vēl tas
un tad tu ej cauri tiem cilvēkiem kā miesnieks, jo sociumā kāpņu galā katram spīd kāds zelta gabaliņš. a ja nu tie sākuma cilvēki ir foršāki, nekā ļauju sev pierādīt? protams!
a kādu labumu tad vispār meklēju
es taču redzu sevi no malas, cauri saviem slēptajiem nolūkiem, un tas ir diezgan riebīgi un čūskaini. tā kā- nafig? mammu un tēti tas neiespaidos
varbūt es papriecāšos par to kā spēlīti, sociālu eksperimentu, tajā pašā laikā mīlot un cienot visus cilvēkus, kas manī izraisīs superkonfliktu un iedzīs bedrē
jo vairāk cilvēku iepazīsti, jo vieglāk katru aizvainot

esmu ahujā, mana seja ir dīvaina, mani nekas neapmierina, esmu sajūsmā, bet neesmu gulējusi diennakti, braukšu rītā ar vilcienu uz savu mīļāko mežu pabļaut ārā kašķi un tad apkurīties un paraut bālo un izvemties jūrā
es gribētu būt normāla hot babe, bet, ko gan cerēji, liktenis piespēlējis to, ko piespēlējis, tāpēc nav, ko diži apcerēt
hz

es šajā dzīves posmā gribu tikai dejot un sapņot par russian boys

comfort ēdiens, comfort televīzija, comfort hūdijs
tajā pašā laikā gribētos būt pienā

pēdējā laikā pirms miega regulāri paņemu melatonīnu, un no tā mani sapņi ir tik intensīvi, ka es visu dienu pavadu, cenšoties atkopties no tiem fakapiem un ārprāta
varu ieteikt, ja ir problēmas ar miegu, tagad aizmiegu kādas pusstundas laikā iepriekšējo 3 vietā. ā, nu, vienīgais tradeoffs ir tas, ka tas veicina melanomas rašanos.

visa dzīve ir kaut kā gaidīšana un tad atkopšanās no tā
kaut kas bišķīt, bet nemitīgi grauž un sreso ārā. pirms tam nevarēju sagaidīt, kad varēšu atbraukt, bet hometowna apmeklējums uzdzina sāpi, es varbūt kaut ko pārpratu, bet sajutos padzīta un negaidīta. hz, pilnmēness?

rītā dabūšu atpakaļ ID karti, es pat negāju pieteikt tās pazaudēšanas faktu PMLP

šodien daudz raudāju, ejot no omes mājām uz mājām, jo mamma zvanīja un prasīja, vai palikšu pa nakti, jo es vienmēr vēlu eju gulēt, kaķis pamostas un sāk bļaut, līdz ar ko pamostas mamma un vairs nevar aizmigt un visi ir dusmīgi. tad es nospriedu: "Ak tā!! Neviens mani negrib!" un gāju cauri sniegošai pilsētai, spiežot ārā asaras un pa laikam slēpjot saviebtu seju zem lietussarga. tad es raudāju pa ceļam uz vilcienu un vēl vagonā. patiesībā man patika un bija labi mazs detoxiņš.
tas šausmīgais suicidālais moods noteikti no athoda, bet es varu pati pabakstīt sev nervus ar to reālo situāciju- tevi neviens nekur negaida, vecajās mājās tu visiem tikai traucē, bet Rīgā nav neviena, kas tevi sagaidītu. nu, tur, kur es dzīvoju. vismaz šeit ir mans kompītis, es jūtos lielākoties komfortabli, bet tāpat kaut kas nav labi. es nezinu, uz cik ilgu laiku ir kaut kur jāaizbrauc, lai es sajustu, ka mani sagaida. varbūt vienkārši sapratu, ka nav vairs tās komfortablās vietiņas man pasaulē un esmu apvainojusies par to, ka ir vientuļi galu galā.

beigt slēpt savu slikto gaumi aiz ironijas

labi apzināties, ka varu būt arī flegmiņā, paēst beidzot siltu ēdienu un negribēt pīpēt

un ka ir saplānota visa nākamā nedēļa, kurā lielāko daļu nosaki pats

BET varētu darīt vēl vairāk

uzinstalēt normālu security kompim
nopirkt/atrast pilna auguma spoguli
pamācīties taisīt mūziku
dabūt īstu darbu
uztaisīt izstādi
sākt skriet
nebeigt skriet
izlasīt kādu grāmatu