šodien daudz raudāju, ejot no omes mājām uz mājām, jo mamma zvanīja un prasīja, vai palikšu pa nakti, jo es vienmēr vēlu eju gulēt, kaķis pamostas un sāk bļaut, līdz ar ko pamostas mamma un vairs nevar aizmigt un visi ir dusmīgi. tad es nospriedu: "Ak tā!! Neviens mani negrib!" un gāju cauri sniegošai pilsētai, spiežot ārā asaras un pa laikam slēpjot saviebtu seju zem lietussarga. tad es raudāju pa ceļam uz vilcienu un vēl vagonā. patiesībā man patika un bija labi mazs detoxiņš.
tas šausmīgais suicidālais moods noteikti no athoda, bet es varu pati pabakstīt sev nervus ar to reālo situāciju- tevi neviens nekur negaida, vecajās mājās tu visiem tikai traucē, bet Rīgā nav neviena, kas tevi sagaidītu. nu, tur, kur es dzīvoju. vismaz šeit ir mans kompītis, es jūtos lielākoties komfortabli, bet tāpat kaut kas nav labi. es nezinu, uz cik ilgu laiku ir kaut kur jāaizbrauc, lai es sajustu, ka mani sagaida. varbūt vienkārši sapratu, ka nav vairs tās komfortablās vietiņas man pasaulē un esmu apvainojusies par to, ka ir vientuļi galu galā.