Nezināmu spēku raustīta, esmu atgriezusies tautas dejās pēc 23 gadu pārtraukuma. Es ierados uz pirmo nodarbību nezinādama ne to, kas ir polkas solis, ne trīssolis, ne visas sešas pēdu pozīcijas. Nīstās "diagonāles" - lūk, soļu kombinācija pāri deju laukumam, kurai es nevaru izsekot pat ar acīm, tad tas pats un vēl ar pagriezieniem, un tad viss iepriekšminētais, tikai atmuguriski. Par spīti kaunam un grūtībām, pēc katras nodarbības es jūtos pacilāta gan garā, gan stājā.
Pagājušās nedēļas nodarbībā mums bija pieaicināts jauns pasniedzējs, lai iepazīstinātu ar vasarā gaidāmā koncerta repertuāru. Sākumā bija aerobiski-koordinējošais treniņš, un es jūtos kā sapnī, kurā no visa spēka cenšos pakustināt kājas, ritmiski pielikt to sasodīto papēdi priekšā, tad purngalu klāt, un vienlaikus citā taktsmērā kustināt rokas, bet tās gluži vienkārši neklausa. Esmu kā spokaina marionete, mans gars ir ķirurģiski atdalīts no ķermeņa, katrs loceklis ir amputēts kā perversai Belmera lellei. Jūtu, ka esmu sarkana, un man tūlīt uzsprāgs galva. Aizeju uz tualeti un izraudos. Sajutos kā Natālija Portmane Melnajā Gulbī, tikai uz spoguļa ar lūpeni uztriepta "WHORE" uzraksta vietā gaidīju izlasīt un izmisīgi notīrīt "RETARD". Es atgriežos un mēģinu turpināt. Cenšos atgriezties savā ķermenī.

getting my 6th astra-zeneca booster shot at Kronenberga parks

nightmare blunt rotation: Marina Abramoviča un Enija no Likteņa Līdumniekiem

meitene, kārtējo reizi dabūjusi to, ko vēlējās: "nevajadzēja, gribu atpakaļ savas ALKAS!"

mans ķermenis vienkārši sāk padoties, un es pat neesmu trausli un saudzējami tieva! pulss sit cauri elsām, jau kāpjot uz sporta zāli trešajā stāvā. treniņu nobeidzu stairmasterā ar vēl 60 stāviem. man droši vien ir tā pots huiņa, pēdējās trīs dienas pavadīju ar gaisa badu un skrienošu sirdi, gulšņājot pamīšus uz grīdas un gultā.

Kāds jaunietis man cold approachoja un lūdza telefona numuru, kamēr cīnījos uz eliptiskā.

recepte, kā ajaunot dzimumtieksmi pēc žīdu trust fund dēmona uzliktā lāsta: 0.1 g psilocibīna dienā, sporta zāle katru dienu, klausīties deftones ("Lucky You" on repeat)

man ir fucking pielonefrīts, jo esmu divdesmitseptiņgadīga pusaudze

biju jau vairākus mēnešus (drīzāk gadus) jutusies pilnībā atsvešināta no cilvēkiem un hroniski pārgurusi, taču nesen atklāju moshpita terapeitisko efektu. koncī sagāju pilnīgā sūdā kopā ar zoomeru baru, esmu uzlādēta.

neskumsti par to, ka stilīgs džeks no ņujorkas pēc pārgulēšanas izmeta tevi no Berlīnes dzīvokļa, bet gan priecājies, ka stilīgs džeks no ņujorkas pārgulēja ar tevi Berlīnē :)

bērnībā man ļoti patika spēlēt "Tramvajā". tas bija īpaši eksotisks transportlīdzeklis, jo manā pilsētā tramvaju nav. es savietoju visus dzīvokļa krēslus divās kolonnās, sasēdināju mīkstās mantiņas kā pasažierus un pati biju vadītāja ar zaļu ausaini.