pamatskolā biju stulbene un nekad nepārlasīju domrakstus vai kontroldarbus, kad tie izlaboti tika atdoti atpakaļ. nu, tehniski biju es teicamniece, jā, bet pat trīs sarkani labojumi burtnīcā lika ausīs iesisties karstumam un aši aizšķirt lapu. labi, ka bieži vien lika rakstīt kļūdu labojumu. slikti, ka ne vienmēr atzīmei, kas virs deviņi.
bija skolēni, kas pat pārskaitīja punktus vai, tādu bezkaunību - apstrīdēja pareizās atbildes. skolotāji - un kļūdīsies?
es priecājos, ka vairs neesmu tāds murmulis un atļaujos pa reizei kaut ko apšaubīt.

man vienkārši dažkārt ir ziņas, ko bail vērt vaļā. stundām ilgi neeju feisbukā, saņemot kādu "...... wants to connect with you on facebook" un vērpjot savu sociālās apokalipses scenāriju. saņemos izlasīt un pēc tam atvieglojumā trīcu un prātā kliedzu.

help

divi ceļi:
1. aizeju uz terapiju un dabūju visas diagnozes, par kurām man jau bija aizdomas, antipsihotiķus un stabilizatorus, dzīvoju normālu dzīvi

vai arī

2. iztulkoju savas izpausmes kā "dvēseles atmošanos" un eju full crazy mode, pievēršos ezotērikai un okultismam, biedējot cilvēkus bāros ar hermētisma pamatprincipiem

var arī to visu ignorēt un vienkārši nomierināties. ja vien dzīve nepiespēlēs piespiedu awakening

īstais laiks pievērsties okultisma gudrībām!

fail! fail! strauji zaudēju saprāta kripatas, bet joprojām naivi ceru, ka šī izmisīgā dzīve pēc desmit gadiem būs tikai saldu un psiholoģiski traumatisku atmiņu putra. es smiešos par to, ka raudāju un dusmojos par to, ka būšu visu laiku viena un potenciāla alkoholiķe.

Kur un kā paslēpt izmisumu, kad tas tek ārā pa ausīm?

es šodien pamodos, lai gan paģirās/joprojām dzērusi ap četriem dienā, un beidzot sajutu, ka apzinos sevi savā ķermenī skaidri, tā it kā gars būtu izstiepies no iekšas līdz pirkstu galiem. nu, ok, gars stiepjas daudz tālāk par ādu, bet es domāju to visu iekšējo šļuriņu. ka viss ir kārtīgi pielipināts no iekšpuses, nekas netraucē, rokas, kājas tieši tik, cik vajag. tas varbūt ir tāpēc, ka es naktī pālī nopeldējos, varbūt es to nezinu, bet gandrīz noslīku, ielecot ūdenī. kādu laiciņu nesapratu, ka jātiek atpakaļ virs ūdens. taisnību sakot, es nemaz negribu beigt darīt stulbas lietas, jo es tās nedaru izaicinoši.

man ir ļoti nemierīga sajūta. es kaut ko gribu panākt. man ir grūti pieņemt šīs jaunās sajūtas, maiss ir vaļā, korķis izsprādzis un es nezinu, kur likties, lai nebūtu no kauna jāslēpjas.

bļe nahuj kaimiņam jāuzgriež ledusskapja temperatūra uz max aukstāko, man viss biezpiens sasalis! #angery

progresīvi degradējos. vienu brīdi likās, ka tūlīt viss notiks un būs cool, bet esmu lūzere pa dzīvi, un neko nevaru paspēt

vsmaz patīkami, ka beidzot čaļi paši aicina feisbukā
bet tas jau neko nenozīmē ;

nu, es neticu, ka esmu TIK sūdīga! please!

un arvien sāku sliekties domāt, ka varbūt arī esmu
es esmu sava lielākā autoritāte, un man jābeidz domāt, ka visas problēmas pēkšņi atrisināsies vienā lielā dzēruma un pārnarkošanās katarses vakarā. neviens jau nav man neko parādā

kur ir tāda vieta, kur var justies kā pats? un kas tas par brāķīgu dizainu, ka sava būtība nemaz nav līdzi pārnēsājama?