"spēja efektīvi strādāt paaugstināta stresa apstākļos"

nesaprotu, kāpēc citiem būtu jācieš un pasaulei būtu jāapstājas tikai tamdēļ, ka man riebjas mans jeblītis, tomēr tas, kāds aktieris ir izvēlēts mani spēlēt dzīvē, ir reāli aizvainojoši!
pašapziņas celšana nav nekāds risinājums, jo augsta pašapziņa, in fact, ir zema pašapziņa

vakar atkal nostrādāja "nostalko feisbukā- ieraugi dzīvē" faktors
man būs jāpārvācas uz kādu masīvi apdzīvotu metropoli

ja tu esi dvēselē labs cilvēks, kas godā vismaz morāles principu kailo minimumu, bet esi nepelnīti nelaimīgs- sāc meklēt baudu manipulēšanā, sadismā, sodomijā, melos, un, ja tu kaut ko riktīgi sapisīsi, vienmēr var izbraukt no valsts vai atdot galus.

pēdējā laikā visās sarunās jūtos kā mazs bērniņš, un visi ir pieaugušie, kas ļoti gudri runā. es neko nesaku, tikai klusi apbīnoju, cītīgi spicēju ausis un cenšos noturēt uzmanību, kas aizslīd kaut kur pa sienu vai galda stūri un skumstu pie sevis
es perfekti māku notēlot gudru cilvēku, es zinu, ka visi notic tai izrādei, jo tieku apzināti iesaistīta tādās sarunās, bet vai tad neviens nepamana, ka es nerunāju...like, nemaz?

katru dienu esmu pateicīga sev, ka nenopirku fjallraven mugureni

viss, tagad rakstīšu tikai papīra dienasgrāmatā. vai arī šeit sākt jaukt pēdas. man vairs nav nekā ne-specifiska, ko teikt.

sen neesmu satikusi mammu, meklēju telefonā viņas numuru pēc vārda- nekā. jau aizmirsu, ka viņa taču saglabāta kā "mamma". hm.

es gribētu noņemt facebook "people you may know" josliņu, paldies, nē, man nevajag katru dienu redzēt visas savas konkurējošās čiepas

joprojām manifestēju uz ielas cilvēkus, par kuriem daudz domāju. tas gan strādā tikai tad, ja manas domas par to cilvēku ir apvītas ar paranoju, aizdomām un greizsirdību
un nebeidzu brīnīties ik reizes, kad tas notiek, lai gan makes perfect sense