atveru ziņas... sinapse pārtrūkst, un šķaidu galvu pret sienu. esmu regulāri sākusi sev fiziski darīt pāri šajā vilnī

liekas, ka bedzot viss nosēdies un iekārtojies savās vietās. vismaz - ir stabili jau nedēļu, diemžēl neiztiekot bez kropļojošām pēdām uz ķermeņa. tas palīdzēja saprast, ka savu ķermeni uztveru kā atsevišķu objektu, ko sapsihojoties var aizmest pret sienu kā mobilo. Aizsviest un tad momentā nožēlot, un skriet auklēties un lūgties, lai nav pavisam sašķaidīts. Tad kļūst kaunīgi un stulbi, bet vismaz kaut kādas jaunas problēmas.

knapi turos kopā šovakar. sēžu sakņupusi, lai pasargātu vārīgās vietiņas un bail pat iztaisnot muguru, jo tad tas caurums krūtīs paplešas

vakar pateicu: "vakar man vismaz bija paģiras, šodien nav nekā", tāpēc šodien man atkal ir paģiras.
kopumā ir labāk. šodien neko nerisināšu. domu nav, galva tukša un mierīga.

Es nevaru tās memes, kur, piemēram, foto ar senioriem baseinā un teksts tipa "es ar draugiem tusā 2060. gadā pēc lockdown". man vienkārši bēdīgi kļūst, jo tā gan jau arī būs

kā jau vienmēr: ieraugot, ka izvācas kaimiņi, pirmā doma nozib: "tas noteikti ir to pēdējā laika orģiju dēļ"

izlēmu patīrīt kompi no visām tām random mapīšu mapītēm. kā atklājās, šādas random tipa mapītes galā biju ieseivojuse, protams, vienīgo pašlaik svarīgāko un aktuālāko failu. saskaitot ieguldīto laiku, zaudēts apmēram 13 stundu darbs. Nav pats trakākais gadījums, ko es saprotu tagad. Pagājušas pirmās šoka stundas, cerības atgūt zaudēto ar kādas data recovery programmas palīdzību. Un formāts arī nestandarta. Ar kādu trešo programmu beidzot uzgāju faila mirstīgās atliekas, tā nosaukums jau bija satrūdējis par burtu un ciparu virknējumu, un tā svars sadrupis uz dažiem kilobaitiem.
damage is done, lai arī ar cik lielām drausmām man negribas tagad vienkārši vākt aiz sava stulbuma un atkārtot to pašu, iespējams, pat ar sliktākiem rezultātiem. vismaz esmu ar rīcības plānu, un gan jau 2x ātrāk varu uztaisīt zaudēto plus vēl vairāk, un tad piektdien vai sestdien obligāti jāiebuhā.

ja kāds man pateiks kaut ko par failu backupošanas svarīgumu, tad varēs savu galvu iebāzt up savā backā, bļeģ.

pašapsēstā veidā nevaru atkratīties no perversās vēlmes vienkārši saķert pozitīvu un viss. vairs nekādas neziņas, vienkārši guļu un nožēloju, varbūt mirstu nost.
pagaidām viegls diskomforts, dzīve no iekrājumiem, nespēja piepildīt kaprīzes, sasolīts ceļojums, dusmas. pārģērbšanās istabā autfitos, ko es vilktu uz nenotiekošiem pasākumiem, spēlēšana ballītēs pašai ar sevi. random paziņu bilžu no 2019. un atpakaļejošiem gadiem stalkošana. seksuālas fantāzijas ir vnk atmiņas, jo es neko jaunu (vai labāku?) nespēju izdomāt, dusmas. tad kauns. dažkārt stāvoklis eskalējas līdz full on ieslodzītības histērijai, gribas, nezinu, dauzīt galvu pret sienu, rāpot pa griestiem, kko iegriezt sev.

edit: tas vnk bija pms

jau atkal jāveic sev informatīvi skaidrojošais darbs.

man nav vairs jāizliekas noslēpumainai, beidzot man tiešām ir īsts noslēpums.