terapeite teica, ka es pasauli uztveru kā draudīgu un nedrošu, jā, jo tā arī ir. to viņa teica pirms nedēļas. kas cits man lika šo dzīvi dzīvot, baidoties emocionāli pietuvoties cilvēkiem (vai izvēlēties tādus, kas paši nepieļauj tuvību), lēnām atsvešināties, neuzturēt kontaktu ne ar radiniekiem, ne draugiem, jo tie var kaut kādā veidā pazust, ja ne abstrakta ļaunuma nojausma? tiešu briesmu situācijā cilvēks sagrupējas, tomēr izskatīšu arī variantu šo visu vienkārši nepieredzēt.

cik ilgs laiks man jādod psihoterapijai, lai es varētu spriest, ka tā man ir noderīga un pats speciālists piemērots?

starp izbīli no kādas dāmas ar pārpumpētām lūpām origo rimi un skrupulozas beforku un afterku pētīšanas agnijas grigules injicētājas instagramā ir aptuveni 10 gadu

vasaras sākumā sēžu pie ugunskura kādā mazdārziņu tusā. starp kājām jau kādu laiku uzmācīgs miklums. nu, mazums, smaga ovulācija. diskrēti nočekoju situāciju un pieķeru pa cisku rāpojošu gliemi.

man gan jāatzīst, ka bija diezgan rēcīgi ziemassvētkos uzdāvināt vāzi, ja 3 gadu laikā ziedus esi dāvinājis precīzi vienreiz – izlaidumā –, turklāt tā vāze nemaz neturot ūdeni

no rīta pēc kārtējā treniņa vēl 15 min uz stairmaster, sirdij lecot uz 180 bpm, esmu nikna, ka atkal neesmu aizgājusi ar sirdi vai vismaz noģībusi. raudu tā, it kā censtos atvemt to pašu sirdi.
jūtu, ka ieberzos ar psihodin. terapijas metodi, baigais tolks tagad runāt par bērnību. man nekas slikts tur nav noticis! laikam tomēr vajadzēs arī psihiatru.

tas, ka vieglāk noticēt tam, ka esi ar zemu pašapziņu/sajukusi prātā, nevis apveltīta ar intuīciju, ir masīvākais appisiens.

entering my courtney love phase at 26 years of age is embarrassing yet authentic

atveru whatsapp, visiem melnbaltas profila bildes. jūtos kā ienākusi timenote.info

pēdējā laika sapņi:
> nolauzu garu, treknu lāsteku un vicinājos apkārt kā claymore komiksā, līdz tā salūza
> gāju piena vannā 3 personām
> gandrīz nāvējoša alerģija no kaut kā
> zobi zobi zobi