no rīta pēc kārtējā treniņa vēl 15 min uz stairmaster, sirdij lecot uz 180 bpm, esmu nikna, ka atkal neesmu aizgājusi ar sirdi vai vismaz noģībusi. raudu tā, it kā censtos atvemt to pašu sirdi.
jūtu, ka ieberzos ar psihodin. terapijas metodi, baigais tolks tagad runāt par bērnību. man nekas slikts tur nav noticis! laikam tomēr vajadzēs arī psihiatru.

tas, ka vieglāk noticēt tam, ka esi ar zemu pašapziņu/sajukusi prātā, nevis apveltīta ar intuīciju, ir masīvākais appisiens.

atveru whatsapp, visiem melnbaltas profila bildes. jūtos kā ienākusi timenote.info

pēdējā laika sapņi:
> nolauzu garu, treknu lāsteku un vicinājos apkārt kā claymore komiksā, līdz tā salūza
> gāju piena vannā 3 personām
> gandrīz nāvējoša alerģija no kaut kā
> zobi zobi zobi

ovulēju un klausos ЛУНА

Sapnī Ventas rumba bija pārplūdusi ar tirkīzzilu vidusjūras ūdeni. Laikam Jēkabs Ketlers tomēr būs to saspridzinājis gludai kuģošanai. Tilts arī bija zem ūdens, toties pelde bija ļoti jauka.

šis kāds, kurš sapnī man siļķi kažokā gatavo (bez majonēzes?), nevis atnes ūdeni padzerties

kaut kā cenšos izdzīvot realitātē, kurā neesmu tumšmataina krieviete ar lielām krūtīm melnā ādas trencī

vēderdejas>joga

ar smagu sirdi jāatseko tēta fb, tur aizgājis antivax 2 the max