terapeite teica, ka es pasauli uztveru kā draudīgu un nedrošu, jā, jo tā arī ir. to viņa teica pirms nedēļas. kas cits man lika šo dzīvi dzīvot, baidoties emocionāli pietuvoties cilvēkiem (vai izvēlēties tādus, kas paši nepieļauj tuvību), lēnām atsvešināties, neuzturēt kontaktu ne ar radiniekiem, ne draugiem, jo tie var kaut kādā veidā pazust, ja ne abstrakta ļaunuma nojausma? tiešu briesmu situācijā cilvēks sagrupējas, tomēr izskatīšu arī variantu šo visu vienkārši nepieredzēt.