pakāsu id karti un sajutos kā nometusi 5 gadus, tāpēc mani māc pusaudžu problēmas, kuras savulaik neizdzīvoju, jo biju pārāk aizņemta ar neēšanu un izlikšanos, ka man baigi interesē gudras grāmatas

es jūtos reizē superīgi un reizē briesmīgi, bet drīzāk labi, tikai man vajadzīgs skats no malas, jo man visu laiku ir dīvaini. ķipa tagad baigi krutā jūtos? man ir kauns atzīt sev, kāda ir mana motivācija pēdējā laika dzīvesstilam. es nevaru saprast, vai es cenšos iespaidot sevi vai kādu citu (visus?), ja godīgi, nebeidzu sevi pārsteigt. esmu uz dirsas pēc katras iziešanas sabiedrībā. es nevaru saprast, vai esmu atbrīvota vai arī konvulsīvi uzvemju savu personību nabaga cilvēkiem. katrā ziņā, man liekas, ka manā uzvedībā ir kaut kas tāds spazmatisks. es izdarīšu vai pateikšu kaut ko super brašu un veiklu, un tad kaut ko aplami apkaunojošu. visu laiku apspēlēju sevi.

rīgā ir tik daudz foršu cilvēku, un tad tu satiec vēl foršus cilvēkus, tad tu domā, bāc, wtf, un ir vēl forši cilvēki, un viņi visi ir pelnījuši vienlīdzīgu uzmanību. kad liekas, ka viss, liekas, ka tagad jau visi ir redzēti, parādās vēl! un tad paliek slikti, jo visu mūžu tā kā skaitījies introverts, bet tagad vienkārši intensīvi socializējies un izlien no savas galvas, lai paskatītos uz citiem cilvēkiem. man, protams, glaimo tas, ka mani sāk atpazīt random cilvēki, bet es baidos, ka man vai nu sakāps galvā vai arī sajukšu bišķi prātā. un es pārgurstu no tā tik ļoti, ka baidos kļūt neiecietīga un pazaudēt empātiju, jo tā, man liekas, ir mana lielākā dāvana sev un pasaulei.
ja tas ir vien Rīgā, iedomājies, cik Latvijā ir foršu cilvēku? visā pasaulē? dir-sā. nojūgties var. arī, kas tad īsti man skaitās forši cilvēki? nu, čilotāji, jautri, spēj negulēt, inčīgi izskatās,
bet tad es paskatos, kāds ir pēdējā laika visizplatītākais cilvēku mērķis ar mani sazināties, un paliek bišķi skumji ap sirdi. bet otrs mērķis gan ir labs un viena no manām dzīves jēgām.

pēkšņi atcerējos, ka savulaik neēdu jogurtu, kuram tauku saturs ir augstāks par 2% un, klusumā sēžot virtuvē ar mazo brāli, kurš ēda cepumus, pēkšņi iebļāvos: "ES IENĪSTU ĒDIENU!"
vēl breakdownu pār vārītiem puķkāpostiem, jo tie bija apcepti ar olu. ar olu!!

tie tik bija laiki

man patīk, ka neesmu izlogojusies "mājās- mājās" no sava youtube konta un ik pa laikam, pateicoties mammai, pie "watch again" un rekomendācijām parādās tādi seriāli kā "Как выйти замуж за миллионера"

nekad tik labi paraudājusi kā pagājušajā gadā, izejot no Tate Britain pie Temzas par to, ka nokavēju Deivida Hoknija izstādi, nebiju. Tagad man labāk patīk citi mākslinieki. Drīzāk jau es raudāju par to, ka tā bija mana pādējā diena pilsētā, biju todien kādus 20 km ar kājām nogājusi, bija vējš, telefons izlādējies un man bija stulbi svārki, kas visu laiku jāpietur lejā ar rokām

bļe nu piekāst, esmu tāds cringe
man ir autisms?

paldies dievam par paģirām, ja es nebūtu vēmusi žulti 20h un dabūjusi mēnešreizes, es noticētu, ka esmu neiznīcināma

man jābeidz fantazēt par gulēšanu divatā pavasarī kādā aizaugušā Londonas parciņā ar džointu, citādi nemaz nebūtu interesanti. galu galā! gribu un nevajag.

man bija sākumskolā draudzene, viņai bija kaut kāda veida psiholoģiski traucējumi, kas lika sapsihoties par sīkumiem, piemēram, kad viņai klasē nokrita zīmulis, viņa nelabi iebļāvās un sāka sev sist pa galvu. kad sestdienās gāju pie viņas ciemos, mēs ikreiz darījām vienu un to pašu: aizgājām uz veikalu un nopirkām saldējumu, spēlējāmies ar kaķi, lasījām "aveni"un "puff", rāpāmies kokā un spēlējām to "kas", "kur", "kad" utt.. spēli, gaidot, līdz viņas vecākais brālis ar draugu beigs spēlēt otro pleisi un būs mūsu kārta. tad kādas 3 h kapājām tekkenu, twisted metal un GTA.

kaut kad viņas brālis pārvācās un pievāca pleisi, un nekas vairs nebija kā agrāk. kad viņa sestdienās man zvanīja uz mājas telefonu, es aizdomīgi bieži sāku "būt slima" un "iet pie omes", līdz nemaz vairs neatbildēju. viņa turpināja zvanīt kādu gadu.

es gribu čilot ar kādu, nebaidoties, ka esmu kā viņa un ka ar mani pavadīs laiku tikai žēluma dēļ. lai gan nevienam jau nav pienākums man kliedēt vientulību. tagad viņai viss kārtībā, apprecējusies un dzemdējusi.

kad izgudros ēdienu bez kalorijām? ir 2018 cmooon!!

kāpēc gribas visu laiku aplietoties? nav pat aiz skumjām, vienkārši gribas. kaut ko inčīgu, kas vēl nav pamēģināts. keķiku, piemēram. vai ko jaunu akrobātisku iemācīties. atceros, ka bērnībā gribēju iemācīties špagatu, un tā es katru dienu mežģīju savu iegurni, līdz apmēram skaitījās špagats. pāris gadus vēlāk jau gribēju mācēt skeitot, nopirku sportlandā dēli un gāju uz pamestu stāvvietu mācīties ollie. pēc tam vēl visādas specifiskas aizraušanās, lai kaut kā sasniegtu "cool girl" tēlu. mana "cool girl" fantāzija ir tāda, ka es būtu tā meitene, kas no rītiem uzkurī džointu un ēd brokastu pārslas ar pienu, bet realitātē ir appisiens, jo no zāles man nav forši, no piena ir caureja un tik daudz ogļhidrātu nevaru atļauties ēst.