nekad tik labi paraudājusi kā pagājušajā gadā, izejot no Tate Britain pie Temzas par to, ka nokavēju Deivida Hoknija izstādi, nebiju. Tagad man labāk patīk citi mākslinieki. Drīzāk jau es raudāju par to, ka tā bija mana pādējā diena pilsētā, biju todien kādus 20 km ar kājām nogājusi, bija vējš, telefons izlādējies un man bija stulbi svārki, kas visu laiku jāpietur lejā ar rokām