man bija sākumskolā draudzene, viņai bija kaut kāda veida psiholoģiski traucējumi, kas lika sapsihoties par sīkumiem, piemēram, kad viņai klasē nokrita zīmulis, viņa nelabi iebļāvās un sāka sev sist pa galvu. kad sestdienās gāju pie viņas ciemos, mēs ikreiz darījām vienu un to pašu: aizgājām uz veikalu un nopirkām saldējumu, spēlējāmies ar kaķi, lasījām "aveni"un "puff", rāpāmies kokā un spēlējām to "kas", "kur", "kad" utt.. spēli, gaidot, līdz viņas vecākais brālis ar draugu beigs spēlēt otro pleisi un būs mūsu kārta. tad kādas 3 h kapājām tekkenu, twisted metal un GTA.

kaut kad viņas brālis pārvācās un pievāca pleisi, un nekas vairs nebija kā agrāk. kad viņa sestdienās man zvanīja uz mājas telefonu, es aizdomīgi bieži sāku "būt slima" un "iet pie omes", līdz nemaz vairs neatbildēju. viņa turpināja zvanīt kādu gadu.

es gribu čilot ar kādu, nebaidoties, ka esmu kā viņa un ka ar mani pavadīs laiku tikai žēluma dēļ. lai gan nevienam jau nav pienākums man kliedēt vientulību. tagad viņai viss kārtībā, apprecējusies un dzemdējusi.