pakāsu id karti un sajutos kā nometusi 5 gadus, tāpēc mani māc pusaudžu problēmas, kuras savulaik neizdzīvoju, jo biju pārāk aizņemta ar neēšanu un izlikšanos, ka man baigi interesē gudras grāmatas

es jūtos reizē superīgi un reizē briesmīgi, bet drīzāk labi, tikai man vajadzīgs skats no malas, jo man visu laiku ir dīvaini. ķipa tagad baigi krutā jūtos? man ir kauns atzīt sev, kāda ir mana motivācija pēdējā laika dzīvesstilam. es nevaru saprast, vai es cenšos iespaidot sevi vai kādu citu (visus?), ja godīgi, nebeidzu sevi pārsteigt. esmu uz dirsas pēc katras iziešanas sabiedrībā. es nevaru saprast, vai esmu atbrīvota vai arī konvulsīvi uzvemju savu personību nabaga cilvēkiem. katrā ziņā, man liekas, ka manā uzvedībā ir kaut kas tāds spazmatisks. es izdarīšu vai pateikšu kaut ko super brašu un veiklu, un tad kaut ko aplami apkaunojošu. visu laiku apspēlēju sevi.

rīgā ir tik daudz foršu cilvēku, un tad tu satiec vēl foršus cilvēkus, tad tu domā, bāc, wtf, un ir vēl forši cilvēki, un viņi visi ir pelnījuši vienlīdzīgu uzmanību. kad liekas, ka viss, liekas, ka tagad jau visi ir redzēti, parādās vēl! un tad paliek slikti, jo visu mūžu tā kā skaitījies introverts, bet tagad vienkārši intensīvi socializējies un izlien no savas galvas, lai paskatītos uz citiem cilvēkiem. man, protams, glaimo tas, ka mani sāk atpazīt random cilvēki, bet es baidos, ka man vai nu sakāps galvā vai arī sajukšu bišķi prātā. un es pārgurstu no tā tik ļoti, ka baidos kļūt neiecietīga un pazaudēt empātiju, jo tā, man liekas, ir mana lielākā dāvana sev un pasaulei.
ja tas ir vien Rīgā, iedomājies, cik Latvijā ir foršu cilvēku? visā pasaulē? dir-sā. nojūgties var. arī, kas tad īsti man skaitās forši cilvēki? nu, čilotāji, jautri, spēj negulēt, inčīgi izskatās,
bet tad es paskatos, kāds ir pēdējā laika visizplatītākais cilvēku mērķis ar mani sazināties, un paliek bišķi skumji ap sirdi. bet otrs mērķis gan ir labs un viena no manām dzīves jēgām.