es agrā bērnībā baigi draudzējos ar mammas draudzenes meitu, viņa ir kādus 2 vai 3 gadus jaunāka par mani? kas gan, patiesību sakot, ir diezgan liela atšķirība, ja tev pašai ir seši. viņai bija rudi un ļoti čirkaini mati, tāpat kā viņas mammai, varētu arī būt, ka viņas abas bija pirmie rižiki, ko dzīvē redzēju. es biju sajūsmā par to, kādas viņai misiņa krāsas princešu čirkas un balta āda, vienmēr ar sajūsmu gāju ciemos, jo viņai bija tik daudz mantu un lielā lego kaste. viņai gandrīz katru dienu pirka kinderolu, kas man šausmīgi skauda, jo es to dabūju labi, ja reizes divas gadā. vienu brīdi parādījās tādas mantas, kas bija super detalizēti pūķi, ražoja mega bloks. tur varēja kustināt visas rokas, kājas un astes, žoklis virinājās, turklāt tā padarīšana nāca olā, kurai bija tāds ar membrāniņu aizklāts caurums. awesome. man gan nekad nepirka, lai gan varu derēt, ka ne reizi vien raudāju vecākiem.
Mana vārda diena bija tajā pašā dienā, kad viņai dzimene. vasarā mēs ar viņas omi braucām uz dārzu, man vecāki deva naudu autobusam, bet viņas ome vienmēr uzstāja maksāt par mums pati. es atceros- tieši 25 santīmi. vienmēr pirms iešanas peldēt skatījāmies totally spies, pēc tam ēdām ogas un traucējām kurkuļu attīstībai lietusvannā.

es neatceros, kad beidzām draudzēties, taisnību sakot, mēs nekad pašas nesazinājāmies, es pie viņas gāju gandrīz tikai tad, kad mana mamma gāja pie savas draudzenes. viņas dzīvo tieši kaimiņos, blakus mājās, bet satikās pāris reizes gadā. un tagad es biju par viņu aizmirsusi gandrīz pavisam. un šobrīd man ļoti interesē, ko viņa dara tagad, bet feisbukā atrast nevaru.

man pēc tam bija vēl viena ruda draudzene, draudzējāmies sākumskolā un pamatskolā, kopā izslimojām emo/scene kid fāzi, mēs daudz fočējāmies un gribējām kļūt par myspace slavenībām tāpat kā audrey kitching, jēziņ, kā gribējām rozā matus, tilla svārkus un spaiku jostas. es pat atceros, ka reiz pie šuvējas pasūtīju rozā tilla svārkus. mums bija 13 gadi. laikam tas, ka sākām iet citās skolās, izšķīra. tagad viņa ir modele

mēģinu saprast, kāpēc viss reizē kaitina un reizē rekrata
laikam nav spēka tajā apgalvojumā, ka es gribu būt viena, jo tas nozīmē tikai to, ka varu mierīgi slinkot. dažos gadījumos ir labi tēlot kādu, kas neesi, piemēram, ka slapjas, tikko izmazgātas drēbes neatstāj pūt uz grīdas pāris stundas, nu, labi, visu nakti, jo slinkums izkārt uz aizkaru troses, kuru var aizsniegt, tikai uzkāpjot uz galda. Es varu par to uzrakstīt eseju, bet drēbes tik pūst.

kaut ko perinu. moš jāpiš prom, bet nezinu. te vēl nepiepildīti sapņi un neizspēlētas situācijas.

nav...smieklīgi
nabadzība ir tik dīvaina tēma. gribas sadot pa seju vidusskolas sev, kas pirka tik daudz huiņu ebayā par eiropas un valsts stīpām un tā vietā nopirkt bitkoinus
sūdīgi

vakar pirms miega klausījos kaut kādu past life regression pašhipnozi, apnika, pamodos divos pēcpusdienā
vēl pasen klausījos asmr video un pamodos sešos vakarā
mmja, vienkārši patīk gulēt

es negribu ticēt, ka tāds ir liktenis: "vienkārši dzer ibumetīnu"
vēl mazāk es gribu ticēt kaut kādam: "tā ir karma, tu iepriekšējā dzīvē esi daudziem nodarījusi pāri". Tas bija TIEŠI tas, ko es gribēju dzirdēt, beržot vecu, eļļainu katlu un lejot tajā asaras.

es negribu kaut kādu new age ezotērisko šitu, un es negribu aiz tīra respekta pret cilvēkiem, kam tās lietas ir svētas, uzklausīt ko tādu. lieliski uzzināt, ka esmu pelnījusi, ka man sāp.

šorīt izsaucu uz sevi ātros, jo likās, ka tūlīt, tūlīt pārsprāgs apendikss, a neko, tā, izrādās, sāp tas, ka esi sieviete
jūtos tik stulba

man it kā gribas nogriezt matus, bet tad man vairs nebūs nekā īpaša. izlaižu matus no copītes, un tie, atritinoties uz grīdas, perfektā kursīvā veido uzrakstu "i'm so special". kā var tik daudz paļauties uz matiem?
dažkārt iedomājos, ka būtu drīzāk atvieglota, ja man kāds tos pa nakti vienkārši nogrieztu. Dalila, pls!

merkurs retrogrādā is going super great!

>"turn off chat for all contacts"
> angry-cry
> atcelt plānus
> "karte bloķēta"
> skopoties medicīnas izdevumiem
> "delete tinder?"
> iedzīvoties 10 gadu senā datorspēļu atkarībā
> visas miglainās ziņas ir par mani un to, ka esmu daune
> klausīties uz riņķi 3 dziesmas

kā vispār bēbju vecāki nesajūk prātā no tās raudāšanas? un kā aprast ar domu, ka noteikti KATRA mamma ir kaut reizi, kaut vienu tumšu brītiņu pēc 4 negulētām naktīm no tās nepārtrauktās baurošanas apsvērusi piespiest spilvenu un uz mūžu to apklusināt, pēc šīs domas jūtoties vainīgas visu mūžu. es, man liekas, vispār sajuktu prātā, pēdējā laikā domāju, ka bebji- tas ir PILNĪGS alien shit, man vienīgās pieņemamās fizioloģiskās darbības ir ēst, dzert, šņaukt, pīpēt, čurāt, pabučoties arī varētu, bet nu pa retam, un tas arī viss. man liekas, es varētu būt matainā ādas ērce, kam nav ānusa, tās dzīvo tikai 2 nedēļas, uzkrājot sevī atkritumus, līdz nomirst.