es negribu ticēt, ka tāds ir liktenis: "vienkārši dzer ibumetīnu"
vēl mazāk es gribu ticēt kaut kādam: "tā ir karma, tu iepriekšējā dzīvē esi daudziem nodarījusi pāri". Tas bija TIEŠI tas, ko es gribēju dzirdēt, beržot vecu, eļļainu katlu un lejot tajā asaras.

es negribu kaut kādu new age ezotērisko šitu, un es negribu aiz tīra respekta pret cilvēkiem, kam tās lietas ir svētas, uzklausīt ko tādu. lieliski uzzināt, ka esmu pelnījusi, ka man sāp.