mēģinu saprast, kāpēc viss reizē kaitina un reizē rekrata
laikam nav spēka tajā apgalvojumā, ka es gribu būt viena, jo tas nozīmē tikai to, ka varu mierīgi slinkot. dažos gadījumos ir labi tēlot kādu, kas neesi, piemēram, ka slapjas, tikko izmazgātas drēbes neatstāj pūt uz grīdas pāris stundas, nu, labi, visu nakti, jo slinkums izkārt uz aizkaru troses, kuru var aizsniegt, tikai uzkāpjot uz galda. Es varu par to uzrakstīt eseju, bet drēbes tik pūst.