pasaulē ir kurli cilvēki, un es klausos 6ix9ine - "gotti" katru dienu jau otro nedēļu

ok, es jūtos kā tāda Kerija, kas atver sava makbuka, kura ābolīša logo tolaik bija otrādāk, vāku un iesākot krindžīgu vārsmu ar jautājumu, bet lai nu iet - vai boifrends ir the end goal?
es pieķēru sevi, sapņojot par materiālām lietām vairāk kā par mīlestību kaut kādu. man ir tik pilnīgi draugi, tādi visdažādākie, dvēseli piepildoša nodarbošanās, kā arī melnāks darbiņš īres naudām, un tad es dažkārt jūtos kā tāda sieviešu "nice guy" versija: es taču strādāju ar sevi, tā cenšos, viss tik inčīgi, a neviens pat neskatās uz mani..kāda netaisnība
nu bet es taču nevaru sevi pilnvarot uz kaut kādu attiecību statusu. tas nenozīmē, ka, atķeksējot kaut kādus izskata, izaugsmes, intelekta, garīgās veselības rādītājus, tu automātiski nopelnīsi boifrendu. un jāpadomā, vai vispār vajag. taisnību sakot, tas izpostītu manu dzīvi, es negrasos katru vakaru atskaitīties par to, vai visu dienu nospēlēju runescape vai biju darbā visu dienu un pēc tam vēl izpildīju pasūtījumus un vēl iztīrīju visu dzīvokli.
nepāriet tā gribēšana apliecināties. es tikai gribu zināt, kurš ir tas cilvēks, kuru es cenšos iespaidot, un vai ir iespējams atkopties no stulbas reputācijas. galu galā jau viss vienalga, bet gribas būt tīrā un nesapistā formā. katru ārā iešanas vakaru jābaidās, vai nesastrādāšu tādus prikolus, par ko jādomā- ā, bāc, tas bija traki, un visi runās, vai arī - NEVIENU NEPIŠ
jo es joprojām sevi redzu kā biklu nūģīti, kas ir pagaršojusi tikai alus putiņas, vilcienā lasa psihoanalīzes grāmatiņas, nervozi krekšķinās un negrasās skatīties cilvēkiem acīs... kā es nonācu te? es atceros, ka otrajā vidusskolas gadā kursabiedrs palika ar žokli vaļā, kad man paspruka vārdiņš "dahuja". gribu būt innocent 100% angel, bet dzīve dod tik daudz izvēļu un iespēju, ka, negribot nevienu aizvainot, notiek sūdīgas situācijas un kompromitēta cieņa pret sevi. ees gaidu, kad pie manis pienāks kāds svešinieks un pastāstīs manu statusa atskaiti: "lūk, ņemot vērā tavas darbības un izrietošo reputāciju, šo par tevi domājam:///...

atbildīga dzīve noved pie bezatbildīgiem pirkumiem

kāds var izskaidrot?

nereti, ja man kāds raksta, nu, tur feisbukā vai e-pastu, īsziņas, jebko- stabili, ka tajā pašā minūtē ar mani sazināsies vēl kādi 2 cilvēki. mēreni inčīgi.

man bija ļoti garš, spilgts un izvērsts sapnis, kurā tusēju Talsos ar Evelīnu Pārkeri, nu, to jūtūberi, un, ziniet- izrādās ļoti forša meitene! bijām veikalā, tad vakarā meklējām ballīti, nevarējām saprast, vai palikt Talsos vai braukt uz Rīgu, bet bija ļoti interesanti un jautri.

jā... nu, nezinu, kāda jēga zemapziņai man pēkšņi uzspiest ne uz kā balstītu pozitīvu viedokli par cilvēku, ar kuru man nav nekāda sakara, ne intereses
interesanti

nezinu, vai sajāti nervi, gara attīrīšanās vai kas vēl, bet tāda melanholiska smeldze, ka mikriņā apraudājos. tik daudz kaut kādu sajūtu atmiņu. visas nāca virsū kā flashbacki, un es sajutu visu, ko nebiju sajutusi tajā brīdī, kad tas notikums reāli notika. ja tajā brīdī bija mākonis virsū. un tagad šaubos, vai vispār notika, ja es emocionāli uz to nereaģēju? protams, ir liels gabals dzīves, ko vispār neatceros vai nu depresijas, vai nu antidepresantu dēļ, dažkārt aizdomājos, vai vēl kas nenāks ārā.

varbūt tas no negaisa, sākās viss, izejot no omes mājas, es viņai teicu, ka ļoti spocīgi. bija jau tumšs un sacēlies vējš, kas purināja ar plēvi apsegtos, vēl ilgi neziedošos pujeņu pudurus un plikos kokus. omes seju izgaismoja baltā ielas lampa, un kaimiņu suņi rēja bez prāta.
es sāku skriet uz mikriņu, jo jau viegli lija, es pati arī gribēju raudāt, līdz ieraudzīju pirmo zibeni. man gribējās pilnīgi uzgavilēt un sviest gaisā dūri, jo nevienam nav jāskaidro, ka zibens ir episks. tāda debess spazmiņa un pati šautra kā tāda izspiedusies vēna. turpināju skriet, naivi kabatā sažņaugusi telefonu gatavībā, lai nofočētu zibens uzplaiksnījuma momentu un aizdomājos, cik stilīgi būtu, ja mani saspertu zibens. jā, nu tas taču bija gaidāms, pēc tik laba laika ir negaiss- vienmēr! man taču tāpat, tikai es nezinu, vai negaiss ir tā mānijas daļa vai otrādi.
mikriņā vispār man sākās kaut kāds trips. braucot cauri pilsētai, man skrēja garām pēdējie gadi, ko biju tajā pavadījusi, bet, sākoties mežam, viss kļuva vēl intensīvāk, es visu izdzīvoju pa jaunu, konkrēti tos brīžus, kuros piemeklēja tā sajūta. ja man būt jāapraksta tā sajūta- nu, piedodied, bet to nevar aprakstīt veidā, kas nebūtu banāls

>vasara laukos, saule slīd zemu kokos, arī bezdelīgas lido zemu, un tad man jau ir pateikts, ka tas nozīmē, ka būs lietus. es atgaiņāju odus un kasu jau sakostās kājas. skaņa ir sienāzis
>es esmu ar draudzeni stāvlaukumā pie centrāltirgus, ir pēdējā gaismiņa un pēdējās vasaras dienas, mēs gaidām viņas šoferi, kas vedīs viņu uz māju pilsētu, un tālāk viņa lidos uz ārzemēm mācīties. neredzēsimies gadu.
>guļot gultā, kad bērnībā paliku pie otras omes, sega un spilvens ir pufīgāki kā mājās, gar logu pabrauc mašīna , no loga griestos iespīdinot četrstūri, un es domāju, kur tik vēlu gan brauc cilvēki?

man jau ilgi nāca virsū tā sajūta, un es visu laiku centos to nogrūst dziļāk ar ēdienu, sūdīgiem video un da jebkādu prāta degradāciju, bet tagad tā ir pārāk spēcīga, un es nesaprotu, kas tas ir un ko man ar to iesākt, jo tā nav depresija, man liekas. nezinu. man vienkārši ir bail, un šovakar, atgriežoties rīgā, baidījos, ka saņemšu kādu sliktu ziņu. man jau sākās panika. un tieši tad tētis atsūtīja ziņu ar labunakti, es ar viņu reti sazinos. gan jau, ka viņš jūtas tāpat.

zvanīja mamma ar smagām paģirām un prasīja padomu, kā atvieglot stāvokli. ar lielu nožēlu nācās viņai atklāt, ka joprojām nav atklātas brīnumzāles.

izvēlies savu pavasara diagnozi:

veģetatīvā distonija
veģetācijas diskotēka
veģetārā distrofija
veģu distanceri
vegetas distopija

es agrā bērnībā baigi draudzējos ar mammas draudzenes meitu, viņa ir kādus 2 vai 3 gadus jaunāka par mani? kas gan, patiesību sakot, ir diezgan liela atšķirība, ja tev pašai ir seši. viņai bija rudi un ļoti čirkaini mati, tāpat kā viņas mammai, varētu arī būt, ka viņas abas bija pirmie rižiki, ko dzīvē redzēju. es biju sajūsmā par to, kādas viņai misiņa krāsas princešu čirkas un balta āda, vienmēr ar sajūsmu gāju ciemos, jo viņai bija tik daudz mantu un lielā lego kaste. viņai gandrīz katru dienu pirka kinderolu, kas man šausmīgi skauda, jo es to dabūju labi, ja reizes divas gadā. vienu brīdi parādījās tādas mantas, kas bija super detalizēti pūķi, ražoja mega bloks. tur varēja kustināt visas rokas, kājas un astes, žoklis virinājās, turklāt tā padarīšana nāca olā, kurai bija tāds ar membrāniņu aizklāts caurums. awesome. man gan nekad nepirka, lai gan varu derēt, ka ne reizi vien raudāju vecākiem.
Mana vārda diena bija tajā pašā dienā, kad viņai dzimene. vasarā mēs ar viņas omi braucām uz dārzu, man vecāki deva naudu autobusam, bet viņas ome vienmēr uzstāja maksāt par mums pati. es atceros- tieši 25 santīmi. vienmēr pirms iešanas peldēt skatījāmies totally spies, pēc tam ēdām ogas un traucējām kurkuļu attīstībai lietusvannā.

es neatceros, kad beidzām draudzēties, taisnību sakot, mēs nekad pašas nesazinājāmies, es pie viņas gāju gandrīz tikai tad, kad mana mamma gāja pie savas draudzenes. viņas dzīvo tieši kaimiņos, blakus mājās, bet satikās pāris reizes gadā. un tagad es biju par viņu aizmirsusi gandrīz pavisam. un šobrīd man ļoti interesē, ko viņa dara tagad, bet feisbukā atrast nevaru.

man pēc tam bija vēl viena ruda draudzene, draudzējāmies sākumskolā un pamatskolā, kopā izslimojām emo/scene kid fāzi, mēs daudz fočējāmies un gribējām kļūt par myspace slavenībām tāpat kā audrey kitching, jēziņ, kā gribējām rozā matus, tilla svārkus un spaiku jostas. es pat atceros, ka reiz pie šuvējas pasūtīju rozā tilla svārkus. mums bija 13 gadi. laikam tas, ka sākām iet citās skolās, izšķīra. tagad viņa ir modele

mēģinu saprast, kāpēc viss reizē kaitina un reizē rekrata
laikam nav spēka tajā apgalvojumā, ka es gribu būt viena, jo tas nozīmē tikai to, ka varu mierīgi slinkot. dažos gadījumos ir labi tēlot kādu, kas neesi, piemēram, ka slapjas, tikko izmazgātas drēbes neatstāj pūt uz grīdas pāris stundas, nu, labi, visu nakti, jo slinkums izkārt uz aizkaru troses, kuru var aizsniegt, tikai uzkāpjot uz galda. Es varu par to uzrakstīt eseju, bet drēbes tik pūst.