ok, es jūtos kā tāda Kerija, kas atver sava makbuka, kura ābolīša logo tolaik bija otrādāk, vāku un iesākot krindžīgu vārsmu ar jautājumu, bet lai nu iet - vai boifrends ir the end goal?
es pieķēru sevi, sapņojot par materiālām lietām vairāk kā par mīlestību kaut kādu. man ir tik pilnīgi draugi, tādi visdažādākie, dvēseli piepildoša nodarbošanās, kā arī melnāks darbiņš īres naudām, un tad es dažkārt jūtos kā tāda sieviešu "nice guy" versija: es taču strādāju ar sevi, tā cenšos, viss tik inčīgi, a neviens pat neskatās uz mani..kāda netaisnība
nu bet es taču nevaru sevi pilnvarot uz kaut kādu attiecību statusu. tas nenozīmē, ka, atķeksējot kaut kādus izskata, izaugsmes, intelekta, garīgās veselības rādītājus, tu automātiski nopelnīsi boifrendu. un jāpadomā, vai vispār vajag. taisnību sakot, tas izpostītu manu dzīvi, es negrasos katru vakaru atskaitīties par to, vai visu dienu nospēlēju runescape vai biju darbā visu dienu un pēc tam vēl izpildīju pasūtījumus un vēl iztīrīju visu dzīvokli.
nepāriet tā gribēšana apliecināties. es tikai gribu zināt, kurš ir tas cilvēks, kuru es cenšos iespaidot, un vai ir iespējams atkopties no stulbas reputācijas. galu galā jau viss vienalga, bet gribas būt tīrā un nesapistā formā. katru ārā iešanas vakaru jābaidās, vai nesastrādāšu tādus prikolus, par ko jādomā- ā, bāc, tas bija traki, un visi runās, vai arī - NEVIENU NEPIŠ
jo es joprojām sevi redzu kā biklu nūģīti, kas ir pagaršojusi tikai alus putiņas, vilcienā lasa psihoanalīzes grāmatiņas, nervozi krekšķinās un negrasās skatīties cilvēkiem acīs... kā es nonācu te? es atceros, ka otrajā vidusskolas gadā kursabiedrs palika ar žokli vaļā, kad man paspruka vārdiņš "dahuja". gribu būt innocent 100% angel, bet dzīve dod tik daudz izvēļu un iespēju, ka, negribot nevienu aizvainot, notiek sūdīgas situācijas un kompromitēta cieņa pret sevi. ees gaidu, kad pie manis pienāks kāds svešinieks un pastāstīs manu statusa atskaiti: "lūk, ņemot vērā tavas darbības un izrietošo reputāciju, šo par tevi domājam:///...