karstums spiež gan caur sakarsēto jumtu un iekšējo drudzi, sasvīstu un drebinos, bet joprojām beidzos nost, nu, iedomājieties, šādā karstumā un vēl ar kādu uz sava 90 cm platā matracīša blakus? būtu pretīgi, tāpec atkal jātaupa vientulība rudenim.

man ļoti nepatīk, ka vārdam "hug" tulkojums latviski "apskāviens" ir ar pārāk emocionāli pielādētu nozīmi
lai nu kas tas būtu, šobrīd gribētu, lai gan esmu ar drudzi un puņķiem

slimot vienatnē ir pats pretīgākais

nekad nebūtu domājusi, ka joprojām šajā vecumā būs jāstraglo ar seksualitāti. nevar saprast- tā kā neko negribas, tā kā varētu arī būt bisīte
jo man uzmanību izrāda gandrīz tikai meitenes. i mean, tas nebūtu nevienam nekāds pārsteigums, jo es esmu staigājošs stereotips
es nezinu. gribas zināt, ko es gribu
un nebūtu domājusi, ka no tā ir tik liels stress. ne tik ļoti par, nezinu, sabiedrības nosodījumu, bet atklāsmi, ka visu mūžu esi tik ļoti sevi apspiedis zemas pašapziņas dēļ

pēdējā laikā sapņos bieži piedzīvoju briesmīgu sajūtu- zobi sāk sāpēt tā, it kā kāds būtu uzlicis tiem breketes un brutāli nospriegotu to stīpu tā, ka no neizturamā spiediena liekas, ka tie visi vienlaikus tiek rauti ārā ar sakni, tajā pašā laikā galvaskausā rodas tik liels spiediens, ka es dzirdu krakšķus, rodoties plaisām tajā. sapnī kliedzu pilnā kaklā, un kļūstu akla no tām sāpēm. jau trešo reizi atkārtojas. nomodā man nekas nesāp.

un šodien arī pirmo reizi pati piepumpēju riepas ritenim benzīntankā
es nezinu, no kā es visvairāk baidījos- ka kāds vīrietis gribēs palīdzēt, vai arī, ka neviens nepalīdzēs, kamēr es tur tupus mokos un zem deguna lādējos
bet beigās nekādu problēmu nebija

a jūs zinājāt, cik grūti ir taisīt kapučīno?
psc! šodien biju uz apmācībām un nekad NEKAD neuzskatīšu baristu darbiņu kā nenopietnu
es izlietoju kādus 5L piena, lai tiktu līdz knapi pieņemamai tasei, man sirds asiņo par tām gotiņām.
bet vispār ir brīnišķīgi forši iemācīties jaunu prasmi, skolā man kaut kā pietrūka.

es bērnībā ļoti daudz lasīju mammas sieviešu žurnālus- nu, tur "ievas", "santas", "unas"... katrā numurā bija intervijas ar latviešu slavenībām, un es domāju, ka katru cilvēku kaut kad mūžā tā intervēs, tāpēc es sāku trenēties. es sev prātā radīju otro balsi, kas sākumā bija vienkārši mans intervētājs un uzdeva tipiskus jautājumus, bet vēlāk dzīvē tā transformējās par tādu second opinion. kad pieļāvu kādu domu, balss piedāvāja pretēju variantu. tā gan iedvesa šaubas, gan lika paskatīties uz situāciju no cita viedokļa. bija dzīves periodi, kad tā klusēja vispār, bija periodi, kad tā nodarbojās ar emocionālu vardarbību pret mani. Mēs nekad nestrīdējāmies, jo es zinu, ka vienmēr vienlaikus ir patiesi abi pretējie viedokļi. Kad es sapratu, no kurienes ir šī balss, tā pazuda.

Es vienmēr biju domājusi, ka visiem ir tāda, ar to es nedomāju sašķeltu personību vai kādu gara slimību... vienkārši- veidu, kā notiek domāšana. varbūt šīs balss izzušana ir tas, kas manī izmainījās jaunajā gadā, jo kaut kas bija citādāks, tikai nesapratu, kas. varbūt vienkārši beidzot esam saskaņā, bet varbūt balss pārņēma to "domātāju", kas es biju iepriekš? tā mācījās no maniem prāta procesiem, nemanāmi mani kontrolēja, līdz pārtvēra. it kā varētu par šo frīkot, bet es jūtos daudz labāk garīgās veselības ziņā, tāpēc- paldies?

esmu tik chill, ka tas uzdzen stresu

piektdien pilnīgā dzērumā kāpu svešā mašīnā, lai pirktu spīdu, a man tā vietā iesmērē kaut kādu kapsulu, pohuj, iešņaucu to pašu, pēc balles rāpos zem vilciena, kurš jebkurā brīdī varēja atsākt kustību, jo bija slinkums apiet garām, protams, ka no rīta esmu bez maka, kurā visi doķi un kartes.
uztraukuma nav, bet tas nav tas, kas es gribētu būt, un tie sargeņģeļi, kuriem mani jāvaktē visu diennakti, vienā brīdī varētu uzlikt mīksto

ai, neko, vienk tērēju savas dzīves labākos gadus, būdama resna un pretīga
vai nu pārēšanās komā vai daunes prātā no badošanās
darbā apskaužu visus klientus, kas var mierīgi apēst kilogramu smagu porciju un beigās vēl priecīgi pateikties, ka bija garšīgi
kādu laiku pamēģināju ēst "normālas" ēdienreizes, un nu man vairs neder nevienas drēbes un nav naudas, lai pirktu jaunas

tāda aizņemtība, ka pēkšņi gribas atriebties visiem, kas necienījuši manu laiku, un piedzīt to parādu
tās visas stundas, gaidot kaut kādas jobanas īsziņas un zvanus
to darbu un pūles, kas pa tukšo
es ļauju tam notikt vēl un vēl, jo ticu, ka katru moka sava sirdsapziņa, bet pārsteigums- visi jau nejūtas par to slikti!