jaunais breakthrough- not asexual, vienkārši iemācījos apspiest pilnīgi visu, jo sapratu, ka man nav izredžu un ir pretīgi no sevis.
diezgan izdevīgi!

sapņoju, ka ballītes dēļ nokavēju darba interviju
un kārtējais zobu izkrišanas sapnis

un arī- vizuālā manifestācija kinda sorta strādā

es pat negribu sākt/
not pretty enough
not smart enough
viss, kam vērtība, iespaidojot vācu internu


lauziet manu sirdi, bet nekad. NEKAD nenostādiet situācuju pret manām draudzenēm, lūdzu...

jo vairāk dari, jo vairāk jūties kā lūzeris.
kas to būtu domājis? sen nebiju jutusies kā pēdējais sūds. sajūta tāda, ka ar savu klātbūtni vien apgrūtinu cilvēkus. es gribu sarauties un iegrimt zemē, lai neaizņemtu kāda darba vietu, neaizņemtos darba līdzekļus, netērētu laiku, nedod dies, prasītu palīdzību. un drīz jāpiedalās pāris publiskos pasākumos. kāpēc lai kādu vispār interesētu..nē, es negribu sākt ar sevi dirsties, tāpēc peace out

tik gribas, lai kāds vakarā uztaisa paēst un samīļo un beigt dzīvot pasākumu dēļ. tas nekā nav vērts! tas nenozīmē, ka man kaut kas pienāksies! kā. var. to. iekalt. savā. stulbajā. paurītī.
un tagad es būšu izmisusi.
skaisti, tas noteikti palīdzēs. šodien jūtos kā lielākā lūzere

its fine its FINE!!!
esmu šausmīgi uztraukusies, bet ne pietiekami, lai norautu paniķeni
tāpēc... ITS FINE!!

vienmēr automātiski pieļaut, ka visi ir geji un visiem ir draudzene

es agrāk dzērumā nekad nebiju ne ko rakstījusi kādam, ne likusi sociālajos tīklos, un tagad man ir sakrājušās mēnešiem senas ziņas, kuras negribu vērt vaļā. nē, tur nav nekā baigi briesmīga, pārsvarā vienkārši izplūstu jūsmīgos komplimentos. bet vai kāds reāli grib 5 no rīta saņemt ziņu, ka man šausmīgi patīk tas, ko tu dari vai kā izskaties?
varbūt arī. es agrāk nekad neteicu komplimentus, jo - anxiety - un vispār gara stulbums, un tagad es kaut kā pārkompensēju. bet patiesībā es arī vairs negrasos klusēt, es it kā beidzot redzu, ka viss kaut kas pasaulē ir šausmīgi foršs, un tas ir kādam jāpasaka. plus, tas liek visiem justies labi!

un es sapņoju, ka biju pie kaut kādas aizliegtās zonas, es ar kādu slēpos pamestā panorāmas atrakciju ratā, mēs redzējām, kā divi cilvēki mēģina pārbēgt žogu, un viņus nošauj. es prasīju, kāpēc viņi skrēja, ja viņi zināja, ka viņus nošaus, un man teica: viņi taču gribēja nomirt. tajā brīdī es sajutu šausmīgu uztraukumu un sāpes pakausī, es to pataustīju, un no tā šļācās asinis un sāpes, es zināju, ka nomiršu, un izmisīgi centos kā pēdējo pirmsnāves domu nepieļaut bailes vai šausmas, un es sāku domāt par kaķi. kamēr ar visiem spēkiem modos, sāpes nepārgāja.

kaut kas šausmīgi kaitina atkal! es it kā uztaisīju tik daudz draugu pēdējā laikā, bet nesaprotu, kur visi palika. nu, man arī nav īsti šobrīd laika iet spēlēties
gribu mājās
svētdien bija briesmīgi- pēc savas izvēles aizbraucu strādāt, kamēr strādāju, sapratu, ka ir sūdīgi, es gandrīz noģību, teicu, viss, pabeigšu nākamajā dienā. lai gan varēju atteikt un palikt mājpilsētā, pie omes svinēt mātes dienu, mamma bija uzcepusi rabarberu baltās šokolādes siera kūku. un es sūda 30 eur un nespējas atteikt dēļ aizbraucu uz rīgu. caur šiem upuriem jau arī notiek labas lietas, es jūtu, ka esmu pelnījusi parādīties sabiedrībā, bet smagums arī aug
es neapsveicu mammu. vai tās bija lomkas, vai es biju slima pa īstam, vai viss kopā, vai atkal baidījos, ka pierīšos līdz nemaņai

beidzot ir normāla temperatūra gan manī, gan ārā, varētu radoši pastrādāt