nu, es neticu, ka esmu TIK sūdīga! please!

un arvien sāku sliekties domāt, ka varbūt arī esmu
es esmu sava lielākā autoritāte, un man jābeidz domāt, ka visas problēmas pēkšņi atrisināsies vienā lielā dzēruma un pārnarkošanās katarses vakarā. neviens jau nav man neko parādā

kur ir tāda vieta, kur var justies kā pats? un kas tas par brāķīgu dizainu, ka sava būtība nemaz nav līdzi pārnēsājama?

šis laikmets ir dirsā, un tur galīgi neko nevar padarīt
vajadzētu iet pie psihologa. es agrāk to tā noliedzu, bet, dirsā, aiz jebkura nolieguma ir bailes
es nesaku, ka viņi nav pelnījuši 20 eur/h, bet man, neregulāri pelnot 20 eur/dienā, varētu rasties problēmas
ja es vinnētu loterijā, es mēģinātu iziet terapiju

eju pa laipiņu kaut kur augstu debesīs, tās katrā pusē ir mājiņas- tādas mini hruščovkiņas, tajā brīdī es saprotu, ka pati arī esmu mājiņa. es gribu ieiet visās apskatīties, kas tur iekšā, vienai mājai nav aizmugurējās sienas, un tur iekšā dzīvojas cilvēki pa istabiņām. pēkšņi tā mājiņa sāk celties augšup, es satraucos, jo gribēju izpētīt visas mājiņas, bet tad es paskatos augšup, un tur ir viena liela, sarkana māja, milzīga, tā levitē virs mums visiem, un apakšā tai ir tāds kā... caurums. dibena atvere? sūknis? katrā ziņā, mājiņa jau ir pusceļā iesūkta tajā caurumā, un arī es nolemju ļauties plūsmai un paceļos augšup.
es nonāku ļoti plašā laukumā, tādā kā stadionā. mēs vairs neesam mājiņas, bet arī ne gluži cilvēki... skatītāju vietas ir pilnas. brīžiem cilvēki tomēr. es ļoti gribēju nofotografēt to visu, bet jutu, ka par to būs kaut kādas nāves briesmas. tas, ko redzēju - dziesmu svētku tipa pasākums, milzīgā stadiona malās pašā augšā bija vairākas koru grupas. tie tiešām nebija cilvēki, bet arī ne citplanētieši klasiskā izpratnē. katra grupa bija ģērbusies sev raksturīgas krāsas apģērbā, kas sakrita ar ādas krāsu- bija zaļi, sarkani, dzelteni, zili un vēl. visvairāk man patika zaļie. tādi gaiši zaļi, viņu tērpi bija no tāda kā mirdzoša tīkliņa, kad viņi sāka dziedāt un uzstāties, viņi palaida gaisā gaiši zaļus pāvus. es visu laiku pie sevis domāju: woww! pati superīgākā lieta, ko esmu redzējusi!

Es pieļauju, ka tālākais joprojām notiek tajā sarkanajā debesu giga-mājā... es iešļūcu lielā istabā, kas vienkārši proporcionāli ir milzīga- griesti ir kādu 7 stāvu augstumā, apakšā ir gaišs paklājs. var iziet uz terasītes, un tad es saprotu, ka esmu barselonā pie jūriņas

gribas kļūt atkarīgai no kaut kādas videospēlītes... bet tās kļuvušas tik grūtas! pvp man nekad nav paticis, tāpēc fortnite man nav, ko darīt, bet es nesaprotu, kāpēc vairs kā agrāk nevaru nosēdēt pie kompja 5 stundas no vietas, cērtot īves
vēl es gribētu, lai man jau kopš bērnības būtu saglabājusies kaut kāda sentimentāla lietiņa, nu, tur mantiņa vai kaklarota, kaut kāds sīkumiņš. un tad varētu krist histērijā, kad tā pazūd. bet es pati esmu viena liela sentimentāla lietiņa.

lomkas & pms

nu kaut kā stulbi pēdējā laikā, es varu būt pasākumā, un man ir diezgan forši, bet tajā pašā laikā fonā skan tāda doma- bet paga, ei, varētu taču tagad vienkārši sarunas vidū pagriezties un aiziet nomirt!
vienkārši izmisums, jūtot visas sajūtas vienlaicīgi, un nekas tā arī nav līdz galam

meitenes klubā
nu TĀDA high class meitene ar lūpām un krūtīm, kas nav gluži no dzimšanas, man un manai draudzenei iedeva pa sarkanai rozei, sakot: я даю розы самым красивым девушкам! skaista, dārga un pavisam piedzērusies ar savu glūnīgo pavadoni blakus. lai gan es reedzu, ka tā ir kā želsirdības dāvana man bez krūtīm un t kreklā, un zem skābes koijotos.

suboptimāla situācija

varbūt mest sūdu pie malas un atgriezties hometownā? besī tas vientuļais komunālā pritons. zin, kā, var būt lūzeris, bet vismaz pie 60% ģimenes. nu kaut kā. kamēr atkal visi neapriebjas pēc 2 stundām.
vēl es gribu uz laukiem, labākā pagājušās vasaras atmiņa bija vienā dienā laukos izlasīt "battle royale", tad naktī slepus kurīt gandžu aiz malkas kaudzes un klausīties kizaru. spoki liekas dzīvāki, kad tumsā sīc elektriskais gans un kūtī nopūšas govs
pēdējās pāris dienas pavadu, atjaunojot serotonīna receptorus un gatavojoties piektdienas triecienam

pilnmēness so far:
1. paņēmu diendusiņu no četriem līdz septiņiem
2. murgoju
3. uzinstalēju atpakaļ tinderi
4. izdzēsu pēc 3 minūtēm
5. zogu no kaimiņa auksto zupu
6. uzinstalēju fortnite