sapnītis: citplanētiešu dziesmu svētki

eju pa laipiņu kaut kur augstu debesīs, tās katrā pusē ir mājiņas- tādas mini hruščovkiņas, tajā brīdī es saprotu, ka pati arī esmu mājiņa. es gribu ieiet visās apskatīties, kas tur iekšā, vienai mājai nav aizmugurējās sienas, un tur iekšā dzīvojas cilvēki pa istabiņām. pēkšņi tā mājiņa sāk celties augšup, es satraucos, jo gribēju izpētīt visas mājiņas, bet tad es paskatos augšup, un tur ir viena liela, sarkana māja, milzīga, tā levitē virs mums visiem, un apakšā tai ir tāds kā... caurums. dibena atvere? sūknis? katrā ziņā, mājiņa jau ir pusceļā iesūkta tajā caurumā, un arī es nolemju ļauties plūsmai un paceļos augšup.
es nonāku ļoti plašā laukumā, tādā kā stadionā. mēs vairs neesam mājiņas, bet arī ne gluži cilvēki... skatītāju vietas ir pilnas. brīžiem cilvēki tomēr. es ļoti gribēju nofotografēt to visu, bet jutu, ka par to būs kaut kādas nāves briesmas. tas, ko redzēju - dziesmu svētku tipa pasākums, milzīgā stadiona malās pašā augšā bija vairākas koru grupas. tie tiešām nebija cilvēki, bet arī ne citplanētieši klasiskā izpratnē. katra grupa bija ģērbusies sev raksturīgas krāsas apģērbā, kas sakrita ar ādas krāsu- bija zaļi, sarkani, dzelteni, zili un vēl. visvairāk man patika zaļie. tādi gaiši zaļi, viņu tērpi bija no tāda kā mirdzoša tīkliņa, kad viņi sāka dziedāt un uzstāties, viņi palaida gaisā gaiši zaļus pāvus. es visu laiku pie sevis domāju: woww! pati superīgākā lieta, ko esmu redzējusi!

Es pieļauju, ka tālākais joprojām notiek tajā sarkanajā debesu giga-mājā... es iešļūcu lielā istabā, kas vienkārši proporcionāli ir milzīga- griesti ir kādu 7 stāvu augstumā, apakšā ir gaišs paklājs. var iziet uz terasītes, un tad es saprotu, ka esmu barselonā pie jūriņas