es bērnībā ļoti daudz lasīju mammas sieviešu žurnālus- nu, tur "ievas", "santas", "unas"... katrā numurā bija intervijas ar latviešu slavenībām, un es domāju, ka katru cilvēku kaut kad mūžā tā intervēs, tāpēc es sāku trenēties. es sev prātā radīju otro balsi, kas sākumā bija vienkārši mans intervētājs un uzdeva tipiskus jautājumus, bet vēlāk dzīvē tā transformējās par tādu second opinion. kad pieļāvu kādu domu, balss piedāvāja pretēju variantu. tā gan iedvesa šaubas, gan lika paskatīties uz situāciju no cita viedokļa. bija dzīves periodi, kad tā klusēja vispār, bija periodi, kad tā nodarbojās ar emocionālu vardarbību pret mani. Mēs nekad nestrīdējāmies, jo es zinu, ka vienmēr vienlaikus ir patiesi abi pretējie viedokļi. Kad es sapratu, no kurienes ir šī balss, tā pazuda.

Es vienmēr biju domājusi, ka visiem ir tāda, ar to es nedomāju sašķeltu personību vai kādu gara slimību... vienkārši- veidu, kā notiek domāšana. varbūt šīs balss izzušana ir tas, kas manī izmainījās jaunajā gadā, jo kaut kas bija citādāks, tikai nesapratu, kas. varbūt vienkārši beidzot esam saskaņā, bet varbūt balss pārņēma to "domātāju", kas es biju iepriekš? tā mācījās no maniem prāta procesiem, nemanāmi mani kontrolēja, līdz pārtvēra. it kā varētu par šo frīkot, bet es jūtos daudz labāk garīgās veselības ziņā, tāpēc- paldies?