nezinu, vai sajāti nervi, gara attīrīšanās vai kas vēl, bet tāda melanholiska smeldze, ka mikriņā apraudājos. tik daudz kaut kādu sajūtu atmiņu. visas nāca virsū kā flashbacki, un es sajutu visu, ko nebiju sajutusi tajā brīdī, kad tas notikums reāli notika. ja tajā brīdī bija mākonis virsū. un tagad šaubos, vai vispār notika, ja es emocionāli uz to nereaģēju? protams, ir liels gabals dzīves, ko vispār neatceros vai nu depresijas, vai nu antidepresantu dēļ, dažkārt aizdomājos, vai vēl kas nenāks ārā.

varbūt tas no negaisa, sākās viss, izejot no omes mājas, es viņai teicu, ka ļoti spocīgi. bija jau tumšs un sacēlies vējš, kas purināja ar plēvi apsegtos, vēl ilgi neziedošos pujeņu pudurus un plikos kokus. omes seju izgaismoja baltā ielas lampa, un kaimiņu suņi rēja bez prāta.
es sāku skriet uz mikriņu, jo jau viegli lija, es pati arī gribēju raudāt, līdz ieraudzīju pirmo zibeni. man gribējās pilnīgi uzgavilēt un sviest gaisā dūri, jo nevienam nav jāskaidro, ka zibens ir episks. tāda debess spazmiņa un pati šautra kā tāda izspiedusies vēna. turpināju skriet, naivi kabatā sažņaugusi telefonu gatavībā, lai nofočētu zibens uzplaiksnījuma momentu un aizdomājos, cik stilīgi būtu, ja mani saspertu zibens. jā, nu tas taču bija gaidāms, pēc tik laba laika ir negaiss- vienmēr! man taču tāpat, tikai es nezinu, vai negaiss ir tā mānijas daļa vai otrādi.
mikriņā vispār man sākās kaut kāds trips. braucot cauri pilsētai, man skrēja garām pēdējie gadi, ko biju tajā pavadījusi, bet, sākoties mežam, viss kļuva vēl intensīvāk, es visu izdzīvoju pa jaunu, konkrēti tos brīžus, kuros piemeklēja tā sajūta. ja man būt jāapraksta tā sajūta- nu, piedodied, bet to nevar aprakstīt veidā, kas nebūtu banāls

>vasara laukos, saule slīd zemu kokos, arī bezdelīgas lido zemu, un tad man jau ir pateikts, ka tas nozīmē, ka būs lietus. es atgaiņāju odus un kasu jau sakostās kājas. skaņa ir sienāzis
>es esmu ar draudzeni stāvlaukumā pie centrāltirgus, ir pēdējā gaismiņa un pēdējās vasaras dienas, mēs gaidām viņas šoferi, kas vedīs viņu uz māju pilsētu, un tālāk viņa lidos uz ārzemēm mācīties. neredzēsimies gadu.
>guļot gultā, kad bērnībā paliku pie otras omes, sega un spilvens ir pufīgāki kā mājās, gar logu pabrauc mašīna , no loga griestos iespīdinot četrstūri, un es domāju, kur tik vēlu gan brauc cilvēki?

man jau ilgi nāca virsū tā sajūta, un es visu laiku centos to nogrūst dziļāk ar ēdienu, sūdīgiem video un da jebkādu prāta degradāciju, bet tagad tā ir pārāk spēcīga, un es nesaprotu, kas tas ir un ko man ar to iesākt, jo tā nav depresija, man liekas. nezinu. man vienkārši ir bail, un šovakar, atgriežoties rīgā, baidījos, ka saņemšu kādu sliktu ziņu. man jau sākās panika. un tieši tad tētis atsūtīja ziņu ar labunakti, es ar viņu reti sazinos. gan jau, ka viņš jūtas tāpat.