nahu j speciāli provocēt greizsirdību? tādus cilvēkus vajadzētu sagriezt
kad mani provocē, es jūtos bezpalīdzīga, un man ļoti ļoti gribas sev darīt pāri, bet graizīšanās šādā vecumā būtu stulba

kaut kādas dīvainas pārdomas par nāvi, drīzāk ne gribas, bet interesē nomirt, bet arī ne no depresijas vai bēdām, bet vienkārši tāpat. ne no garlaicības, bet nepiepildījuma.
ka tikai manai mammai nebija šādas pašas pārdomas šajā pašā vecumā, un tad es piedzimu, un cikls atkārtojas. man gan vajadzētu salauzt

slikti skumji bailīgi
gribas cilvēkos, bet nezinu, ko tiem teikt.

kas par dzīvīti, love it, ja nebūtu greizsirdības, varētu arī negribēt nomirt

kopš vairs neaizraujos ar strītdragiem, nākas aprauties no nemākulīgi pagatavotas ledus kafijas un viena alkodzēriena vakarā. fuckin panika caur kaut kādu slikta sēņu tripa prizmu

es kaut kā baidos un reizē nevaru sagaidīt, kad pāries šī tveice, un visi paskatīsies savā kompānijā pa labi un pa kreisi, acis mirkšķinādami, klusi savāks savas mantiņas un aiztīsies mājās.
varbūt arī nē. mēs piedzīvojām to brīdi, kad Rīga tik tiešām apvienoja visu kliķu pārstāvjus, un tas bija skaisti
man gan šorīt gribas darīt sev fiziski pāri

"When empaths absorb the impact of stressful emotions, it can trigger panic attacks, depression, food, sex and drug binges, and a plethora of physical symptoms that defy traditional medical diagnosis from fatigue to agorophobia."

"piena produkti ar kalciju aizkaļķo trešo aci"

ak taaapēc es ne dienu nevaru iztikt, neēdusi biezpienu. for real, man ir īsta atkarība. tas 180g 0.5% biezpieniņš no rimi vai topiņa - vienā rāvienā. ja jūtos nedaudz more fancy, nopērku kādu mājas sieru ar saldo krējumu. un tā katru dienu pusdienās vai vakariņās.
es daru visu savas, hmmmm... vai nu garīgās izaugsmes sabotāžai vai arī veselā saprāta saglābšanai.

kā būs, ja es pamēģināšu neēst biezpienu? uztaisīšu eksperimentu un attapšos astrālajā plātnē

Eju gar jūras krastu, un man pretī nāk draudzene ar vēl vienu meiteni, aiz sevis velkot tīklus, kas pilni ar gliemenēm. Tās ir pelēkas, glumas, caur to atverēm sūcas bieza, bezkrāsaina viela. Mēs ar varu plēšam vaļā to mutes, lai tiktu pie pērlēm. Tās ir dažādas, tādas nepērļainas - caurspīdīgas, gan ar perlamutra spīdumu, dažas bija tik mirdzošas, ka tām pat nevarēja redzēt formu, bija arī melni kristāli, kas zaigoja no vienas puses smaragdzaļi, no otras- sarkani. Es kļuvu alkatīga, un gribēju smukākos pievākt sev. Tad es sajutos vainīga un centos kaut kā dalīties.

Joprojām jūtos vainīga, man jāiet pašai savas gliemenes ķert.

mežš aprok sauli
mazums, kas ienāk prātā
sēpiju ar pirkstu izsmērēt