nu kāpēc. kapets.
kaapec lai kāds gribētu satikt cilvēku, kuram neuzticies, ar kuru nesaproties, liekas, ka vispār nepatīc unn tu labi nojaut, ka neesi vienīgā čikse? jo patīk sevi pārmācīt. un atklāj, ka vari būt arī agresīva, greizsirdīga un stulba stulbene
ir safe ar draugiem, jo tur ir 24/7 mīlestība un connections
es nezinu, cik ilgi tam jāievelkas, lai prasītu "what are we", nemaz negribot būt kopā, bet jūtoties aizvainotai, ka nekas uz to pusi nemaz nebija
esmu dusmīga un bēdīga

mani vairs nepiš self-deprecation

es izaugu, smieklīgi, ka tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka nav jēgas sevi mocīt, jāļauj to darīt citiem ehhehe

šorīt ievēroju vismaz 10 jaunas dzimumzīmes. vai saules pleķus, kas zina, kas tie ir. ja tā notiks pēc katras ballītes, es kremēšos pavisam raiba!
un man arī acs varavīksnenē parādījās jauni punktiņi. varu domāt, ko gribu- neuztrauc, melanoma man nav paredzēta, bet es negribētu, piemēram, pieres vidū vai degungalā pēkšņi pleķi.

kad man čoms pateica, ka cits draugs negrib man pienākt un sasveicināties, jo es visu laiku žēlojos, VAI MAN GRIBĒJĀS MAZĀK ŽĒLOTIES?

bet, ja nopietni, nebiju ievērojusi. gribējās sākt attaisnoties: "es knapi vispār toreiz ballītē turējos, lai neparautu panikas lēkmi, nezinu robežu starp žēlošanos un lielīšanos un citi bullshiti
ai.

VISS IR ČOTKAAA!

tāda sajūta, ka nedzīvoju savu dzīvi, nu, es daru, ko gribas un kas patīk, bet pēdējo reizi man smaga depersonalizācija bija par godu videnes beigšanai, un tas nāca ar diezgan smagu, emmmmm.. diskomfortu. Īsi sakot, man kārtējo reizi likās, ka eju pa pieskari.
Šobrīd man ir ok. Tā vietā, lai brīnītos par savām rokām un neticībā grozītu galvu, ka tā taču neesmu es, ar prieku nolakoju nagus kā zaigojošus vaboļu spārniņus un salieku gredzenus. Es neesmu pārāk reāla, bet vismaz varu nopirkt kleitu un apenes hā un emmā. Es taču esmu materiāla meitene materiālā pasaulē, viss par to liecina, tad kāpēc ir jārada galvā problēmas?

mm jā, čalis, kurš par tevi interesējas, rūpējas un atbalsta ir forši, bet emocionāli nepieejams alkoholiķis ir pilnīgi neatvairāms

holy shit
sapnis pagājušajā naktī:

es tikos ar čali (nevienu in particular, bet nojaušu, no kā kompozīts), kurš manas priekšnieces dēlu "sagrieza kā citronu" un ielika maisiņā. policija veica kratīšanu, atrada daudz narkotiku un naudas, saslēdza rokudzelžos aiz muguras, bet tad viņš sāka vienkārši iet projām, un es viņu neaizturēju, kamēr policija uz mani kliedza. mēs gājām uz bāru, es jutu, ka galīgi negribu, bet man nav pilnīgi nekādas varas, es biju pilnīgi bez gribas. viņš man piedāvāja 500 eur par to, lai es pret viņu neliecinātu, bet es nepiekritu un, kamēr meklēju lapu liecībai, pamodos

man pēkšņi un brutāli atgriezās oža. no deguna končām brīva kādas 2 nedēļas, jē!

jānopērk smaržas. viena draudzene mani apskāva pirms 3 stundām, kopš tā laika izpīpēju 5 cīgas, izgāju cauri pilsētai un joprojām viņu jūtu.
vēl es domāju par to smaržu, kas samaisās kopā ar cīgām, alkoholismu un manu tizlumu

sēžu bārā, lasu padomju laiku grāmatiņu, nu, jūs zināt to mitri dzeltenīgo smaržu, un no mugurpuses jūtu kaut kādu axe dezīti sapūtušos čali. viņš glumi flirtē ar bārmeni, un man kļūst slikti
tikko apēdu konservētu lasīti, un citu smaržu vairs šovakar nebūs

nav te sen nekas iepists
es gribētu šodien tusēt. bet

es gribētu pateikt, kā ir- nav tā, ka dzīve ir sūdīga, bet būtu forši, ja neliktos, ka katra dienas sekunde skaitās tuvāk pastarajai tiesai un ir nepārtraukta trauksme, ko es tomēr protu apvaldīt, lai tas nenonāktu līdz publiskai histērijai, bet es nevaru paēst, paelpot, padomāt, pazīmēt, man trīc rokas, viss ir skaists, no visa ir bail, daudzas smaržas ir pretīgas, man nav vērtības un patīk pist kretīnus.

kaut kāda kaitīga ķīmiska reakcija

tās laikam tomēr nebija paģiras, man liekas, ka es tūlīt nosmakšu. kāpēc man jālien, kur nevajag?