fuu, palika riktīgi karsti no greizsirdības! novilku džemperi un tagad slikta dūša un gribas kaut ko nahuj aizmest.
es laikam neaptveru, cik kaitīgi tas really really ir. esmu ceļā uz nācijas mēroga histēriju, jau prātā izspēlēju ainu, kā es kaut ko sasitu, uzbļauju, ka man pietiks pazemojumu no tāda egoistiska idiota, aiziet, klusībā cerot, ka man pakaļ skries.
ir kādi pētījumi par runāšanas pa telefonu kaitīgo ietekmi uz psihisko veselību?
ja es runāju ilgāk par 2-3 minūtēm, man sākas reiboņi, es vispār neuztveru, ko man saka, neapzināti knibinos, aizeju kaut kur, un pēc sarunas beigšanas attopos ar vienu kāju pie zemes malas un lapiņu ar saskribelētu dakstiņu rakstu rokās. pildspalvas nav
gribu piedrāzt visu minimālismu un piebāzt savu istabu ar
gobelēniem, ķīniešu servīzēm, rakstainiem paklājiem, segām, mīkstiem spilveniem, svecēm, kaķi, grāmatām, kristāliem un smieklīgām apgleznota porcelāna figūriņām
vai aiziet ciemos pie kāda, kam ir visas augstākminētās lietas
negribas, lai notiek tā, ka jāiet ielās ubagot apskāvienus. apskāviens ir organiska svētnīca, ligzda un skudrupūznis, segas stūrīši un saules stari, ķēdes posmiņš un pati riņķa pilnība
trauksme mani tur pie dzīvības
mēs esam nešķiramas
negribu dzert, bet es arī negribu nekad nedzert, u kno?
idonthaveaboyfriend! beidziet blenzt un baumot, monogāmija ir mirusi and so am i
šīs vasaras beigās es daudz raudāšu
skaistākā pasaule vasarā un vasara pasaulē un mūžā
vai es saku "jā" tikai tāpēc, ka neprotu pateikt "nē"?
"nē", esmu chillest girl in the world
nahu j speciāli provocēt greizsirdību? tādus cilvēkus vajadzētu sagriezt
kad mani provocē, es jūtos bezpalīdzīga, un man ļoti ļoti gribas sev darīt pāri, bet graizīšanās šādā vecumā būtu stulba
kaut kādas dīvainas pārdomas par nāvi, drīzāk ne gribas, bet interesē nomirt, bet arī ne no depresijas vai bēdām, bet vienkārši tāpat. ne no garlaicības, bet nepiepildījuma.
ka tikai manai mammai nebija šādas pašas pārdomas šajā pašā vecumā, un tad es piedzimu, un cikls atkārtojas. man gan vajadzētu salauzt
