atziņa: es pazīstu TIKAI foršus cilvēkus!

es gribu būt pietiekama, bet es pat tējas maisiņu nevaru krūzē trāpīt. labi, ka es neesmu čalis, citādi es visu laiku čurātu garām.
lai gan vēlmes pēc rūpēm vienmēr noved slimnīcā

jau jūtos kā uz plāna ledus. gan slīdu, gan baidos ielūzt. vienas vienīgas kļūdas un bāršanās visos iespējamos darbos. raudu katru dienu no stresa. baidos iet uz darbu un baidos aiziet no darba.
problēmas risinājums ir kaut kur starp racionālu apstākļu maiņu un spītīgi apņēmīgu soļošanu uz galēju nervu sabrukumu
kad dienā pārņem prieciņš, pēkšņi saņemu īsziņu vai zvanu, ka esmu kaut ko aizmirsusi izdarīt vai nokārtot kaut kādus doķus. vai kaut ko sapisusi vai vēl nez ko. sirds nokrītas, seja nejūtīga un kauns par savu prieku vispār kādu kaut kad, ko pelnījusi neesmu.
un kā es vispār varēšu dzīvot. ko vispār profesionāli darīt, ja neuztveru fizisko pasauli. mākoņu stumdītāja debīlā

man ir ļoti slikti

fuu, palika riktīgi karsti no greizsirdības! novilku džemperi un tagad slikta dūša un gribas kaut ko nahuj aizmest.
es laikam neaptveru, cik kaitīgi tas really really ir. esmu ceļā uz nācijas mēroga histēriju, jau prātā izspēlēju ainu, kā es kaut ko sasitu, uzbļauju, ka man pietiks pazemojumu no tāda egoistiska idiota, aiziet, klusībā cerot, ka man pakaļ skries.

ir kādi pētījumi par runāšanas pa telefonu kaitīgo ietekmi uz psihisko veselību?
ja es runāju ilgāk par 2-3 minūtēm, man sākas reiboņi, es vispār neuztveru, ko man saka, neapzināti knibinos, aizeju kaut kur, un pēc sarunas beigšanas attopos ar vienu kāju pie zemes malas un lapiņu ar saskribelētu dakstiņu rakstu rokās. pildspalvas nav

gribu piedrāzt visu minimālismu un piebāzt savu istabu ar
gobelēniem, ķīniešu servīzēm, rakstainiem paklājiem, segām, mīkstiem spilveniem, svecēm, kaķi, grāmatām, kristāliem un smieklīgām apgleznota porcelāna figūriņām
vai aiziet ciemos pie kāda, kam ir visas augstākminētās lietas
negribas, lai notiek tā, ka jāiet ielās ubagot apskāvienus. apskāviens ir organiska svētnīca, ligzda un skudrupūznis, segas stūrīši un saules stari, ķēdes posmiņš un pati riņķa pilnība

trauksme mani tur pie dzīvības
mēs esam nešķiramas

negribu dzert, bet es arī negribu nekad nedzert, u kno?

idonthaveaboyfriend! beidziet blenzt un baumot, monogāmija ir mirusi and so am i