viss, tagad rakstīšu tikai papīra dienasgrāmatā. vai arī šeit sākt jaukt pēdas. man vairs nav nekā ne-specifiska, ko teikt.

sen neesmu satikusi mammu, meklēju telefonā viņas numuru pēc vārda- nekā. jau aizmirsu, ka viņa taču saglabāta kā "mamma". hm.

es gribētu noņemt facebook "people you may know" josliņu, paldies, nē, man nevajag katru dienu redzēt visas savas konkurējošās čiepas

joprojām manifestēju uz ielas cilvēkus, par kuriem daudz domāju. tas gan strādā tikai tad, ja manas domas par to cilvēku ir apvītas ar paranoju, aizdomām un greizsirdību
un nebeidzu brīnīties ik reizes, kad tas notiek, lai gan makes perfect sense

nesen iedomājos, ka jāietrenē sevi smaidīt citādāk, smukāk- lai vaigi neizstiepjas tik resni un plati pāri ausīm un lūpas savukārt nesažmiedzas plānas jo plānas. eksperimentēju ar dažādām grimasēm, kad lūpu kaktiņus stiepju nevis katru uz savu pusi, bet vairāk uz augšu, un lūpas nedaudz uz āru. tas ir pat svarīgāk par taisnu muguru, līdzatkarību un karjeras straglu

ak vai
man vajag skatu no malas. es agrāk biju normāla. dīvaina, bet normāla. tagad kā cits cilvēks

sapratu, ka man vienkārši 22 no 29 mēness fāžu dienām ir neciešams pms, izbaudu savu vienu ekskluzīvi ciešamo nedēļu.

tā ar VĒSU prātu skatoties, labi nav. bet esmu krietni iesilusi un piesardzīgi, bet nevērīgi vēroju dīvainas iekšējās sajūtas.
tā, lūk. neko nepateicu.

atziņa: es pazīstu TIKAI foršus cilvēkus!

es gribu būt pietiekama, bet es pat tējas maisiņu nevaru krūzē trāpīt. labi, ka es neesmu čalis, citādi es visu laiku čurātu garām.
lai gan vēlmes pēc rūpēm vienmēr noved slimnīcā