ir kādi pētījumi par runāšanas pa telefonu kaitīgo ietekmi uz psihisko veselību?
ja es runāju ilgāk par 2-3 minūtēm, man sākas reiboņi, es vispār neuztveru, ko man saka, neapzināti knibinos, aizeju kaut kur, un pēc sarunas beigšanas attopos ar vienu kāju pie zemes malas un lapiņu ar saskribelētu dakstiņu rakstu rokās. pildspalvas nav
|
Posted by: kapnutelpa (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} kapnutelpa) Posted at: August 28th, 2018, 11:32 pm
|
negaidītus zvanus vispār sagaidu ar trīcošām rokām, domās jau saņemot ļaunu vēsti
"-j--jāa?"
kad es zvanu, pieturos pie iepriekš iestudēta teksta, pat tad, ja atbildes nesakrīt ar reālo situāciju, jo atbilstošas atbildes vienkārši nav laika izdomāt. klusums telefonā nāvē
|
Posted by: kaszczejs (
kaszczejs) Posted at: August 29th, 2018, 01:50 am
|
|
Man tas pats, tikai stipri vieglākā formā. Vispār daudzi iesaka vispirms sūtīt īsziņu "Vai varu piezvanīt?", bet kaut kā nav iegājies.
Kā zāles lietoju biežu nereaģēšanu uz zvaniem, tā atradinot no zvanīšanas. Lai raksta feisbuķī vai e-pastā, tur es mierīgi izdomāšu, ko atbildēt, un arī info ir stabilāka.
...tagad vajadzētu paprasīt tavu telefonu un uzzvanīt :D
Telefons izdala indīgus ēteriskus fluīdus, ko neapzinīgi ļaudis par radioviļņiem sauc. Īpaši indīgi viņi paliek, kad otrā galā esošajam no tevis kaut ko vajag. Nost tālruņus, lai dzīvo e-pasts!
Nopietnāk - vai ir starpība, kad tu zvani un tev zvana, un arī - kad zvans tevi pārsteidz nesagatavotu un kad ir gaidīts? Jautājumi retoriski, jo neesmu speciālists, bet, manuprāt, speciālistam to vajadzētu paprasīt.