| |
[31. Dec 2025|16:19] |
Nu labi...pēc ieraksta par Jāņu pušķi un spānijas kailgliemežiem, būtu tomēr jāsaņemas nākamajam ierakstam par Ziemsvētku lapu salātiem. Nopirku tos Cēsu tirgū un mirkli pirms plucināšanas atradu tajos dzīvu pelēko kailgliemezi. Ne visai lielu, bet tomēr. Tātad šogad esmu bijusi svētīta ar gliemežiem, daudz darba un lielu nogurumu. Visu naudu iztērēju virtuves, kas stāvēja izārdīta četrus gadus, remontā. Tā nu tagad stāv skaista, bet bez mēbelēm, jo tām naudiņas vairs nepietiek.
Janvārī - aizbraucu Prāgā uz DAMU, skatīties viņu maģistru studentu izrāžu skati un veidot kontaktus, jo tobrīd domāju, ka uzņemšos vadīt LKA maģistru programmu. Saorganizēju divus krutus pasniedzējus. Prāgā saņēmu ziņu, ka sarunātais filmas montāžas režisors tomēr grib būt tikai montāžas tehniķis un faktiski nekas nav izdarīts Putnu filmas labā. Attiecīgi skaidrs, ka filmas pabeigšana tomēr atkal ievilksies. Meklējam jaunu montāžas režisoru. Braucot atpakaļgaitā un paralēli runajot ar Mari, ieskrienu sētas vārtos un pamatīgi sabuhņīju mašīnu.
Februārī sāku lasīt lekciju kursu LKA. Man patiešām patīk darbs ar studentiem un, manuprāt, mums iet lieliski. Jūnijā atsauksmes pēc kursa ļoti labas. Bet tā kā kaut kad pavasarī tomēr atsakos no programmas vadītāja amata, tad arī mans lektores darbs vairs neturpinās.
Martā ar Mari aizbraucam brīnišķīgā Ņujorkas ceļojumā. Izbaudu katru minūti, lai gan Trampa nākšana pie varas, uz mirkli liek sašaubīties par to, vai vispār braukt. Dzīvojam pie G.L. un kopā ar viņu nokļūstam pilsētā, kura atklājas tikai vietējiem. Redzam brīnišķīgo LUNA LUNA izstādi, klīstam gar okeānu, aizejam uz Hamiltonu, ēdam austeres Centrālstacijas austeru bārā kopā ar personāžiem kā no Felīni filmām. Sāku darbu ar jauno montāžas režisori un šķiet, ka saprotamies. Pa vidu nobrūk labais celis un plecs. Tieku pie divām blokādēm un sākas mēnešiem garais un diezgan bezcerīgais veselības izmeklējumu ceļš. Iestājos Progresīvajos. Tieši Trampa dēļ.
Šķiet, ka martā arī notiek Lielais Kristaps. Kaudze ar labām nominācijām gan "Dzīves tango", gan "Brīnumskapja" filmām. Kas tā ari paliek par nominācijām. Daile, lai arī bija apstiprinājusi šaja sezonā pie viņiem taisīt Kurjeru izrādi, beigās tomēr atsaka. No vienas puses man par to žēl, bet no otras - jau sākumā bija skaidrs, ka mēs īsti nesaprotamies.
No gada sākuma mēģinu arī zoom režīmā producēt un vadīt radošo sagatavošanas procesu līdzdalības izrādei "Koku ēnā" Passage festivālā Dānijā. Iet ļoti sarežģīti, jo grūti izveidot uzticēšanās un sapratnes pilnas attiecības virtuālā vidē ar cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par kopradīta darba procesu.
Aprīlis paiet mēģinot saprast montāžas procesa darba stilu un staigājot pa ārstiem. Beigās tomēr skaidrs, ka manas vīzijas nespēju skaidri nodot un process daudz ātrāk ies uz priekšu, ja sēdēšu blakus.
Maijs - montāža, dakteri, dažādu lekciju lasīšana, rakstu un pārrakstu eseju Homo Novus grāmatai. Uzrakstu arī garu rakstu par dokumentaritāti teātrī LKA izdevuma, kurš joprojām nav publicēts. Smieklīgākais notikums - "Netikumīgie", kurus DDT spēlē jau sesto gadu pēkšņi nokļūst Bez tabu, pateicoties kādas mammas vēstulei par to, vai bērniem drīkst kaut ko tādu rādīt.
Jūnijs - montāža, dakteri, Marei 9.klases beigšanas eksāmeni un izlaidums. Izcili! Ļoti slapji Jāņi Ruķeļkalnā, kurā grieze griež neatgriezdamās, lai gan mums tā arī nav izdevies viņu nofilmēt. Ceru pabeigt montāžu līdz Jāņiem, bet tas tā arī neizdodas. Nenormāls stress ar iesnigumiem Rīgas skolām. Iesniedzu kādās 12. Haha. Beigās Mari uzņem visur. Viņa izlemj par labu Lietišķajiem. Sākam plānot pārceļšanos uz Rīgu. M. nopērk dzīvoklīti Sarkandaugavā.
Jūlijs - veselība ļoti slikti. Pirmās divas nedēļas mēģinu vienkārši kaut kā izdzīvot un pabeigt montāžu līdz aizbraukšanai uz Dāniju. Montāžu it kā pabeidzu, iedzeram pat šampi tam par godu, bet tad parādu materiālu Celmiņam un viņš uzdod dažus jautājumus, kas totāli sajauc galvu. Aizbraucu uz Helsingoru ar apziņu, ka augustā montāža turpināsies. Dānijā viss iet labi. Esmu dabūjusi savas 2 nedēļas pie jūras. Un tas nekas, ka pilnas ar darbu. Katru rītu peldos ar skatu uz Hamleta pili. Un izrāde izdodas tieši tādā, kādu biju to iztēlojusies. Armands Krauze pa nakts melnumu pieraksta pilnu manu FB kontu un nosauc par zaļo komunisti. Tas mans jaunais brends.
Augustā atkal dakteri. Un iestājos LKA profesionālajā doktorantūrā. Tagad esmu zinātniskā asistente. Beidzot patiešām pielieku punktu montāžai. Nenormāls atvieglojums. Liepājā superīgs pirmais teātra festivāls. Ļoti izbaudu iespēju būt tur un satikt cilvēkus. Aizbraucu uz Ļubļanu un Varaždinu, kur beidzas Green Streets of EU projekts, kura ietavaros veidoju izrādi Dānijā. Kopumā esmu ļoti kritiski noskaņota, bet arī pateicīga par iespēju.
Septembris sākas ar Homo Novus skolas vadīšanu. Mums iet ļoti labi, lai arī brīžiem sarežģīti. Esmu priecīga par satiktajiem skolas dalībniekiem, sarunām, darbu, dauzīšanos un prieku, kuru piedzīvojam. Pēc HN skolas novadu vorkšopu Stāmerienē starptautsikai studentu grupai. Arī priecīgi. Paralēli filmas krāsošana un skaņa. Beidzot kaut kādas aprises slimības diagnozei.
Oktobris sākas ar slimnīcu, kurā paliek biki labāk, bet pēc tam nervu sabrukums. Raudu divas dienas no vietas. Uz preses seansu filma nav ne līdz galam nokrāsota, ne ar galīgo skaņu un es vienkārši nobrūku. Atsauksmes gan ļoti labas, bet tas nepalīdz savākties. Stāvu Rīgas centrā un reāli nesaprou, kur atrodos. Filmas pirmizrāde Rīga IFF konkursa programmā. Lepna un priecīga. Ļoti intesīva būšana medijos, bet tas baigi nepalīdz filmas izplatīšanā. Par to ļoti žēl. Sākas doktorantūras lekcijas, kas nozīmē trešdienas pavadīt sēžot auditorijā. Lekciju formāts, manuprāt, vispār neatbilst doktorantūrai. Bet nu...mēģinu ierakstīties.
Novembrī vairākas tikšanās ar skatītājiem. Cēsīs ļoti kaislīga diskusija ar mežiniekiem. Aizbraucu uz Barselonu, kur "Brīnumskapja" divas filmas tiek izrādītas šausmu fil mu festivālā. Klīstu pa pilsētu un apraudos no skaistuma vienā no Gaudi projetētajām mājām. Es gribētu būt ideja viņa galvā. Beidzot tieku pie apstiprinātas diagnozes - multiplā skleroze. Bet ārstēšanu vēl neuzsāk. Ceru uz mūsdienu medicīnas brīnumiem. Runā, ka diezgan veiksmigi iespējams apturēt procesu. Sāku darbu pie dažām jaunām idejām. Redzēs, kur tas aizvedīs. Rakstu skolas darbus. Bet kopumā jūtos pārgurusi un iztukšota.
Decembris - pēdējā "Netikumīgo" izrāde. Esmu pateicīga par to, ka bija iespēja šo darbu radīt un spēlēt tik ilgi. Un, ka iznāca grāmata un, ka mēs varējām daudziem tukstošiem jauniešu parādīt, ka dzeja un teātris "releito" ar viņu dzīvēm. Pa vidu visādi darbi un darbiņi, bet sajūta, ka slīdu sev no rokām, nepazūd. Kā tāds pelēkais kailgliemezis ziemas salātu lapās.
Šodien braucot no Valmieras, saule tieši acīs. Tik ļoti, ka neko citu redzēt nevar. Ceru nākamajā gadā būt priecīgāka. |
|
|
grateful![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}