Pārdomas laikā, kuru vajadzēja pavadīt veselīgā miegā.
Tāāāks. Tas, ka sen šeit neesmu rādījies, viennozīmīgi norāda uz to, ka mana dzīve sāk atgriezties pierastajās sliedēs. Man ir mācības, ar progresējoši pieaugošu mājasdarbu apjomu, man ir haltūra, ar kuru nezinu, pa kuru laiku tikt galā, un maziņš darbiņš, kuram vispār vēl neesmu ķēries klāt, jo zinu, ka tiko to izkustināšu, tas strauji pieņemsies izmēros. Vārdu sakot - es mēģinu atrast kvalitatīvu attaisnojumu savai slinkošanai, kura aprij pārāk daudz, kam citam noderīgā laika. Novērojums - baigi draņķīgi izdodas. Kā pirmā pazīme ir tas, ka apzinos savus pastāvīgos mēģinājumus attaisnot slinkumu. Phe!

Optimistiskā puse - A es mājasdarbā 9 dabuju! Es ir gudrs! Jej!
Realistiskā puse - un man ir atlikuši tikai 4 parādi...

Neuzrakstītā stāsta, neizlasāmā morāle ir: Cik lielos s#dos man ir jāiegrimst, līdz es sākšu efektīvi ko darīt? Laikam jau laiks rādīs...