Viss, es sāku palikt manīga. Man ir mēnesis laika, lai sarakstītu visādus darbus, un to ir tik daudz, un es tā uztraucos, ka sāku jau naktī sapņot apokaliptiskas ainiņas. Jau rakstot vien šīs rindas, manī sarosās tā spriedze, kas pavelk zarnas uz āru un rada to velkošo, kutelīgo sajūtu, kura iet rokrokā ar stresu. Galvenais,ka es vēl savā naivumā, izdomāju palīdzēt savai māsīcai, laikā, kad man vairs nav laika.