Bailēm lielas acis
It kā jau es esmu vispārzināma zaķpastala, taču vakar es nobijos kā diegs. Eju, gaišā dienas laikā, nedaudz pēc 16.00, pa gaišu, taču tukšu Ormaņa ielu un man sāk sekot kaut kāds nenosakāms jaunietis. Un nevis sekot, manā paranoiskā iedomu pasaules stilā, bet Pa Īstam.
Sākumā padomāju, ka viņš vēlas man pavaicāt cik ir pulkstenis vai uz kādas ielas viņš atrodas, tā kā, viņš virzījās uz manu pusi, bet tad es sapratu, ka iespējams virziena jautāšana nav viņam padomā. Ļoti priecājos, kad nonācu mājās. Tagad man ir bail iziet uz ielas (nu, jā, atzīstu, ka esmu "mīkstā"). Vakar nopirku Stokmanī zolīdās "bomžu pakas", un, gadījumā, ja burlaks bij' noskatījis manu somu, tad viņa ieguvums būtu nekvalitatīva pārtika un šokolādes tāfelīte. Un vecs mob. tālrunis.
Jebkurā gadījumā, pastāv iespēja, ka es kļūdījos, un tas bija izglītots, pieklājīgs jaunēklis, kuram nebija konkrēta galamēŗķa, vai viņš jutās slikti un vēlējās kompāniju, pa ceļam uz savu galamērķi. Cerams, ka tā.