Agrāk nevarēju saprast, kā tas nākas, ka vecāki ļaudis klausās senilu mūziku. Vai tas ir vecuma cenzs un roka ritmi vairs neliekas pieņemami, bet instrumentālās pasāžas, kas agrāk lika ieklausīties, tagad liekas nebūtiskas un nespēj vairs sniegt baudu? Lai nu kā, es dabūju Whitesnake un man pat ļoti patīk. Laikam mans izlaiduma gads kaut kādā veidā sāk ietekmēt muzikālo gaumi, mūzika,kas radīta 80tajos, izsauc, zemapziņā, sentimentālas trīsas.
Vakar skatījos uz riteņbraucējiem. Secināju, ka gribas savu velosipēdu, kaut vai tāpēc,lai varētu uz tā, kad tas stāvētu priekšnamā, sakrāmēt mantas un neizmantotu to biežāk kā pāris reizes gadā, lai pabraukātu pa pagalmu. Jo - man ir pamatotas aizdomas, ka es uz riteņa, izraisītu avārijas pat mazapdzīvotā vietā. Atzīšu pati sev, ka esmu vis Neriteņbraucējiskākais radījums Eiropā, vai vismaz - LV. Bet velosipēds tā ir cēla manta, kas dod piederības sajūtu. Es iedomājos kā līgani minos pa pilsētu un visur nonāku laikus. Un, kas ir galvenais, man gribētos, lai es vienmēr izskatītos kā izkāpusi no senlaicīgas romatiskas filmas. Bet visticamāk, es izskatītos pēc sārta rausīša ar sviedru plankumiem sievietei visnepiemērotākājās vietās (uz muguras), nepārtraukti elstu, kāsētu un piestātu atpūsties. Tas ir fakts, tā nav fantāzija.