Viendien ejot pa Iekšāģīti satiku senneredzētu paziņu - vienu no Vecā bijušajām sievām un mana vīrieša exdraudzenes mamma (es dzīvoju vismaz Santa Barbaras cienīgu dzīvi). Es, vispār, pret šo cilvēku izturos ar aizdomām, un šķiet, ka ja viņa man dotu kaut ko ēst, es censtos vispirms to barību notestēt uz citiem. No sēnēm vispār atteiktos. Viņa apķērās man ap kaklu. Es instinktīvi - arī (ne sev ap kaklu, bet viņai pretī). Pēc tam soļoju uz vietu kurp man bija jādodas un domāju, kas vēl ļauns varētu atgadīties? Bet, ja nu viņas sirds bija tīra, bet mana aizdomu pilna, tad kura gan ir labā? Man ļoti patīk būt labai un tīrai kā baltam mutautiņam. Un, tad, meklējot kopsakarības un barojot aizdomas - kas ļauns arī atgadījās, nākamajā dienā. Un es domāju - vainošu nevis sevi pie Pārpratuma ar Lielo Burtu, bet vainošu viņu. Un man bija Labs miegs.
Savukārt - iepriekš pagājušainaktij es pamodos no tā, ka man acīs iespīdēja spoža balta gaisma. Te gan ir jāpiebilst, ka es Brīnišķīgā tradīcijā, guļu ar Seju pret sienu un nekāda gaisma man sejā nevarēja iespīdēt. Dīvaini vai Divine?