Tā vietā, lai rakstītu prakses atskaiti par uzņēmumu, kurā nekad neesmu bijusi un par personālvadību kura man vienmēr ir riebusies, es aizgāju uz vannas istabu apsmērēt savas pumpas uz sejas. Man sen nav bijis tāds pusaudzības posms, kad būtu tik varenas pumpas sametušās. Veselas trīs uz zoda un divas uz pieres. Tagad uz mani skatās vecā un pusizlasītā grāmata par vampīriem, ļoti interesantī aprakstīti cigarešu paciņa, divas zāļu lietošanas pamācības un viss tas ir tik interesants un aizraujošs, piepeši, ka gribas iegrimt absolūtajā farmokolģijas termonoloģijā un sūtīt dillēs to personālvadības prakses atskaiti. Ja vien man par to nesolītos samaksāt naudu... A naudu ta vajag, jo pagaidām cita darba man nav.
Tikko atbrauca mans djorgannijs kaimiņš, kurš draugos ir atzīmējis, ka nebrauks dzērumā. Interesanti ar ko tad viņš nebrauks? Neesmu manījusi, ka viņam būtu mašīna, vai vismaz divritenis, droši vien viņš būs domājis tramvaju vai trolejbusu. Cik garlaicīga liekas tā pontošana, bet viņš kā izpētes un smieklu ojekts liekas ievērības cienīgs. Es reizēm domāju, ka varbūt ieejot mājās viņs paliek par ārkārtīgi pakļāvīgu dēlēnu, bet G. man liek apksatīt mājas pagalmu, kur malku krāmē viņa māte un apdomāt vai tā tiešām varētu būt. G. ir taisnība, bet forši ir pilnīgā pesimismā ielaist svešu optimismu par cilvēces cēlumu, kas slēpjas no citu acīm.
Nu, lūk, pa šo laiku es jau būtu uzrakstījusi vismaz rindkopu par personāla politiku.
Eh, iešu pabarot kompi uz istabu un koncentrēšos prakses atskaitei, kamēr fomā Brūsiņš glābs pasauli.