Tēja ar pienu un pārdomas no rīta
Dzeru tēju un ēdu siltas maizītes ar banāniem un šokolādi (pati pagatavoju). Maizītes ir ļoti gardas. šokolāde ir pakususi un sajaukusies ar banāniem un cukuru. Tas viss ir silts un pats kūst uz mēles.
Vienīgi žēl, ka pirmais ko izdarīju bija - uzsmēķēšana. Tas nedaudz nosita apetīti, bet, pēdējā laikā liekas, ka cigarešu dūmi ir man nepieciešamais skābeklis. Bez tiem lietas liekas pārāk sūras. Tad es smēķēju un skatījos kā mani pirksti viegli dreb. Tas izskatās nedaudz neirotiski, bet, ja ņem vērā, ka es jau otro dienu dzeru zāles, neirotisms te piederas.

Šorīt pamodos nedaudz pirms 9iem un domāju par to, ka vajag kaut kā sakārtot savu dzīvi. It kā lielie mērķi man ir skaidri, bet mazie, tie, kas palīdzēs nonākt līdz lielajiem - ar tiem ir problēma. Tie nekādi nedodas rokā. Te man vajadzēs Mazu palīdzību no Drauga. No Zāles.
Vakar skatījos uz slimo vecmammu un viņa tik sniedz man pēdējos padomus un "Ceļamaizi" turpmākai dzīvei. Tas likās tik Ki- Ne- Ma- To- Grā - Fis- Ki, kā labākajās ģimenēs sāgās, kad mirstošais dalās ar pēdējām svētībām. Viņas, vienmēr tik dzidri un patiešām zilās acis, tās vairs nav tik spilgtas kā parasti. Un viņa ir palikusi tik sīciņa, ka manuprāt es varētu viņu nest uz rokām kā mazu bērnu.

Vakardien domāju par tiem Krājējiem uz zemes. Par to sugu, kas krāj tikai sev un dzīvo tikai sev, kas ne ar vienu nedalās un jaucas citu cilvēku padarīšanās. Par tiem, no kuriem, viņu aukstuma dēļ, cilvēkiem ir bail. Es domāju - varbūt tā ir kāda pagāniska veida dievības vai svētuma izpausme: auksti, nepielūdzami un atsvešināti. Cilvēki bez gara? Es arī tāda varu kļūt.