Brīžiem šķiet, ka nekur nekā vairs nav, viss- alošanās. Logi aizvērtiem aizkariem liek rītiem izskatīties jau tumstošiem un pēc tam satumst arī domas, pēdīgi tāda vispārēja tumsonība, ka viss. Tad atkal pazib tā kā kaut kur kaut kas, gaiša strēlīte padebesī, pieklust uztrītā mēlīte un tāds miers. Bet nekā nebij, sākas viss no gala un uz galu. Gals iesākas katram sevī. Tā ja. Un nav ko tur, nav ko. Ja būtu lokanāka, uzklapētu sev uz pleca un nosacītu rūdītu plātīzeri : liecies tak mierā, tu, un dzīvo tik nost klusiņām savā kaktiņā. Ja attaptu, ja pieprastu šādas tādas lietas, tad jau sanāktu. Bet esmu gausa. Gausa. Tas neiet krastā. Pulksteņi tikšķ, klausulēs pīkst, durvis nočīkst un skat- vēl viena diena novadīta kā elektrība, bet man bailes mazliet.