Kāds parausta aukliņu un viss
vien mazliet bail dzīves. Šīm eksistenciālajām bažām sevi pietaupu. Gūzma netīk, netraucos pretī ieplestām rokām. Sēdu salīkuse un brīnumbrīnos par daudz ko. Par savu slinkumu, par citu nenovīdību, par stresainumu, kas manī un tepat arī līdzcilvēkā vienā otrā. Pa pillam mainīgā ārdīgā urdīgā. Arī vēji maina virzienus un piepeši stāj, tad atkal nesas otrpus.