Naivi. Super
Vaļas maz, bet lēnām lasu grāmatiņu. Patīk gan pats process- kafijas krūze un lapaspušu pāršķiršana, gan tas, ko šīs lapaspuses vēstī.

Un šī diena vispār ir mazliet savādāka nekā to varēja sagaidīt, nekā bija vakardien. Tomēr pati diena nav ne mierīgāka, ne vieglāka, nekā tamlīdzīga. Šobrīd tā vienkārši šķiet padevusies maķenīt līdzsvarotāka. Bet vēl pēc kāda brīža varu ieslīgt kārtējā pesimismā. Par to pat labāk ne. Iekšējā balss man saka- vai tu reiz rimsies ar to iztēlošanos drūmās krāsās. Jo nebūt netiek galvots, ka domas nav tikai iedomas.

Bet ledainajam aukstumam neizdevās mani sastindzināt, sarosījos, lai apvilktu piecas kārtas. Mēģinu apslāpēt nepatiku pret vairākām norisēm, bet man tas neizdodas, tāpēc vēlarvien mēģinu tās apkarot. Pie tādām lietām, pieder arī liels karstums, cilvēku savstarpējā neiejūtība vai pārmēru uzbāzība. Jā, pie tādām lietām pārsvarā pieder pārmērības. Bet nesanāk arī apkarot. Saku karadarbībai nē un sāku pielīst, mēģināt apiet. Bet nezinu, vai vispār var pakļaut norises pārmaiņām, vai tas nav pārlieku bezizmēra bezmērķīgi pēc būtības un galu galā pagalam nejēdzīgi.

Bet nu laikam lieku punktu. Nē, daudz...